Daugava (krievu: За́падная Двина́, baltkrievu: Заходняя Дзвіна, vācu: Düna, poļu: Dźwina) ir Latvijas lielākā upe, kas iztek no Valdaja augstienes Krievijā, tek cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai, līdz ietek Rīgas jūras līcī, Baltijas jūrā, kur veido Rīgas ostas akvatoriju. Daugavas garums ir 1005 km, no tiem 352 km Latvijā.

Daugava latviešiem ir arī viens no nacionālajiem simboliem, kuru apdzied dziesmās, dēvējot par „Daugavu māmuļu”, par tautas „likteņupi”. Ar cīņu 20. gadsimta beigās pret Daugavas HES būvniecību, kuru izveidojot tiktu applūdināta Daugavas ieleja starp Daugavpili un Krāslavu, sākās tautas atmoda, kas atnesa Latvijai neatkarību.

Lielākās Daugavas pietekas Latvijā

Pilsētas Daugavas krastos

Daugavas hidroelektrostacijas
Uz Daugavas upes atrodas trīs HES (hidroelektrostacijas) — Rīgas HES 35 km no upes grīvas Rīgas līcī, Ķeguma HES, kas atrodas 70 km attālumā no grīvas, un Pļaviņu HES, kas atrodas jau 107 km no grīvas. Bija plānots arī celt ceturto HES Latvijā, bet asās kritikas dēļ tas tika atcelts. HES dēļ tikuši iztaisnoti vairāki upes līkumi, tādējādi Daugavas garums ir samazinājies par 15 km (Latvijas teritorijā iepriekš Daugavas garums bija 367 km). Baltkrievijā uz Daugavas šobrīd plāno būvēt vēl 3—4 HES.


Dabas parks „Daugavas loki”
Šķērsojot Latvijas robežu, Daugava jau ir 200 m plata upe. Augštecē Latvijas teritorijā tā plūst starp Augšzemes un Latgales augstieni, veidojot desmit plašus lokus. No Latvijas robežas līdz Daugavpilij saglabājusies Daugavas dabiskā ieleja, kurā atrodas daudzi vērtīgi biotopi. Augu sugu daudzveidības ziņā tā ir viena no interesantākajām teritorijām Latvijā. Skaistās ainavas un daudzie pilskalni rada priekšnoteikumus tūrisma attīstībai. Te ir izveidots Augšdaugavas aizsargājamais ainavu apvidus un dabas parks „Daugavas loki”.

Daugava kā senais tirdzniecības ceļš.
Upe izsenis tika izmantota kā ērts tirdzniecības ceļš preču pārvadāšanai. No Daugavas kopējā garuma ūdens transports varēja izmantot ap 980 km. Izmantojot Daugavas augšteces pietekas, pa vairākiem valkiem varēja bez sevišķām grūtībām sasniegt Dņepru, Volgu un to pietekas. Taču tā kā Daugava ir viena no Austrumeiropā krāčainākajām upēm (kopskaitā ap 150 krāču), un diezgan sekla (vasarās pat lejtecē vietām tās dziļums nepārsniedza 1 m), bet ledus klāja upi 4 mēnešus gadā, navigācijas sezona bija tikai agrā pavasarī vai vēlā rudenī. XV-XVI gs. mijā Daugavā no jūras varēja ienākt kuģi ar maksimālo iegrimi 4 olektis (2,4 m), bet lielākiem kuģiem nācās stāvēt Daugavgrīvā un preces uz un no pilsētas vest ar liellaivām. Sausās vasarās (kādas vesela virkne bija XVII gs. beigās) bieži vien kuģi vispār nevarēja ienākt Daugavā. Šo upes īpatnību dēļ nevarēja izantot vienus un tos pašus peldlīdzekļus gan jūrā, gan upē - preces upes grīvā vajadzēja pārkraut no jūras kuģiem upes plakandibena laivās. Tas nāca par labu Rīgai kā šādam pārkraušanas centram.

www.lv.wikipedia.org

Daugava Rīgas teritorijā (vēsture)
Daugavas nozīme ir nepārvērtējama – tā ir sākotnējais, ilgu laiku vienīgais Austrumu – Rietumu tranzītceļš šajā reģionā (“ceļš no varjagiem uz grieķiem”), un Rīga ir stratēģiski svarīgs tā punkts.

Daugava sākas Valdaja augstienē un tek cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai. Aptuveni 20 pēdējos kilometrus pirms ieplūšanas Rīgas jūras līcī Daugava tek cauri Rīgai. Rīgas teritorijā Daugava ir apmēram 700 m plata un ap 8-9 m dziļa. Sākotnēji Daugava Rīgā bijusi plata un sekla upe ar daudziem sēkļiem, salām un attekām. 18. gs. sākās plaši Daugavas iztaisnošanas un padziļināšanas darbi. 19. gs. beigās Daugavas krastmala tika nostiprināta ar pāļiem un stabiliem dambjiem, kuģu ceļš 1912. gadā bija 8-8,5 m dziļš un 150 m plats. Aptuveni tāda Daugava ir arī mūsu dienās.

Rīdzinieku attiecības ar Daugavu vienmēr bijušas sarežģītas. No vienas puses, tā nodrošināja kuģošanas un preču pārvadāšanas iespējas, ļāva kontrolēt caurbraucējus un aizsargāja Rīgu no uzbrucējiem. Mazsvarīgi nebija arī bagātie zivju lomi, ar kuriem nodarbojās īpaša zvejnieku amata brālība. Tomēr bija arī savas neērtības, no kurām briesmīgākais bija ik pavasara plūdu draudi. Paši postošākie Daugavas plūdi, spriežot pēc senrakstu ziņām, notikuši 1709. gadā. Togad ziema bijusi ļoti barga, aizsalusi visa Baltijas jūra un ledus biezums Daugavā sasniedzis 2,5 aršinas (1,73 m). Aprīļa sākumā Daugavā sākusies ledus iešana, bet jūras līcis vēl bijis aizsalis. Ledus sablīvējies pie grīvas, upē strauji cēlies ūdens līmenis un tā izgājusi no krastiem. Ledus kalni ielauzuši pilsētas vārtus, un ūdens appludinājis ielas. No šiem plūdiem Doma baznīcā uz sienas līdz mūsu dienām saglabājusies iemūrēta neliela četrstūraina misiņa plāksne, kas rāda vietu, līdz kurai ūdens viļņojies baznīcas iekšienē. Ūdens līmenis 1709. gada 13. aprīlī bijis 4,68 m.

Otra problēma bija Daugavas šķērsošana. Rīgai attīstoties, tā arvien vairāk izpletās arī Daugavas otrā krastā - Pārdaugavā, tur pienāca svarīgs ceļš no Jelgavas, Kurzemes hercogistes galvaspilsētas. Līdz ar to lielu nozīmi ieguva pārcēlāju arods. Reizēm ceļotāji dienām ilgi gaidīja savu kārtu uz pārceltuvēm, izveidojot apmetnes – tā Pārdaugavā radies Nometņu ielas nosaukums. Par regulāras ūdens satiksmes priekšteci Rīgā var uzskatīt pārcēlāju laivas, kas kursēja starp abiem Daugavas krastiem. 19. gs. 2. pusē, lai uzlabotu satiksmi ar Pārdaugavu, plaši izmantoja nelielus upju kuģīšus. Savukārt ziemā, lai pārceltos pār aizsalušo Daugavu, varēja izmantot arī tā saucamās "butes" vieglas, vienkārši darinātas kamaniņas. Tajās bez darba palikušie Daugavas zvejnieki un enkurnieki par dažām kapeikām pārvadāja pasažierus uz Pārdaugavu pa speciāli ledū iezīmētu skrejceļu no Jaunielas gala Daugavmalā līdz kuģīšu piestātnei Āgenskalna līcī. Šis pārcelšanās veids bijis ļoti iecienīts. Kamaniņu pārcēlāji ziemā uz Daugavas strādāja vēl 20.gadsimta 30. gados un otrā pasaules kara laikā.


Tomēr vislielākā nozīme Daugavas šķērsošanā ir tiltiem.
Pirmo tiltu pāri Daugavai uz noenkurotām, savā starpā ar tauvām sasietām laivām lika uzcelt zviedru karalis Kārlis XII 1701. gadā. Pāri šim tiltam dūmu aizsegā no Rīgas puses zviedri pēkšņi uzbruka poļu un sakšu karaspēkam, kas atradās pretējā upes krastā Spilves pļavās. Pēc zviedru uzvaras peldošo tiltu ieguva pilsēta. Taču jau 1705. gadā tiltu, kas pa ziemu bija novietots Vējzaķsalas līcī, aiznesa jūrā pavasara pali. Peldošo tiltu pēc tam atjaunoja, bet krievu karaspēks Rīgas aplenkuma laikā 1710. gadā to iznīcināja.

Sākot ar 1714. gadu, pāri Daugavai katru gadu pavasarī pēc ledus iziešanas ierīkoja Plosta tiltu, kuru 1. novembrī atkal izņēma un novietoja uz ziemas guļu kādā Daugavas attekā. Laika gaitā šā tilta konstrukciju vairākkārt mainīja un uzlaboja, līdz beidzot tas kļuva par vispāratzītu paraugu labi būvētam plosta tiltam pāri lielai, platai upei. Rīgas Plosta tilts bija kļuvis par pilsētas simbolu, 18. gadsimtā to uzskatīja par vienu no trim Rīgas brīnumiem.

Peldošā tilta garums bija 646 m, platumā 12,8 m. Tas sastāvēja no 8 lieliem plostiem un 3 papildu daļām. Vidējā no papildu daļām pacēlās augstāk par lielajiem plostiem un bija novietota uz diviem pontoniem. Šī daļa bija izņemama un kalpoja nelielu kuģu, laivu un plostu caurlaišanai. Abus pārējos papildposmus izmantoja par slīpām uzbrautuvēm, lai tiktu pāri paaugstinātajai izņemamajai tilta daļai. Lai uzlabotu satiksmi pāri Daugavai, 1888. gadā dome izšķīrās uzstādīt vecā Plosta tilta vietā dzelzs pontonu tiltu (esot gan apsprieduši arī tuneļa izbūves iespējas). Pontontilta ierīkošana ilga no 1892. gada līdz 1896. gadam. 1915. gadā pontonus sāka evakuēt uz Igauniju, bet vētra tos izskaloja krastā un vēlāk Latvijas laikā pontontilts tika atjaunots. Otrā pasaules kara laikā to saspridzināja, taču 1945. gadā pontontiltu atjaunoja. 1957. gadā tā vietā uzcēla tagadējo Akmens tiltu.

Pēc dzelzceļa mezgla izveides 19. gs. 60. gados radās nepieciešamība pēc dzelzceļa tilta pār Daugavu. Dzelzs tiltu uzcēla 1871. 1873. gadā. To izmantoja ne tikai dzelzceļa satiksmei, pa to varēja iet arī gājēji un braukt pajūgi. Rekonstruējot Rīgas dzelzceļa mezglu, 1914. gadā tika uzbūvēts jauns dzelzceļa tilts, ko 1917. gadā sagrāva. 1928. gadā to kapitāli atjaunoja, bet otrā pasaules kara laikā uzspridzināja un vairs neatjaunoja. Padomju laikā līdzās vecā tilta paliekām uzcēla jaunu dzelzceļa tiltu.

Par pārvietošanos kā pa Dzelzs tiltu, tā arī pa Plosta tiltu bija jāmaksā tilta nauda. No tās atbrīvoti bija tikai kājāmgājēji, armijas, policijas un ugunsdzēsēju transports, kā arī ārstu un garīdznieku pajūgi. Gadsimtu mijā, piemēram, no rokas stumjamiem ratiņiem iekasēja 5 kap., no vienzirga pajūga - 6 kap., ja tajā nebija kravas, un 10 kap., ja brauca ar kravu; no divzirgu pajūga attiecīgi 10 un 20 kapeiku.
www.riga.lv