Baltais stārķis (svētelis) - Ciconia ciconia (L.)

Baltais stārķis (svētelis) - angliski: white stork; vāciski: Weißstorch; zviedru: vit stork;  igauņu: valge-toonekurg; lietuviešu: baltasis gandras; krievu: белый аист

Baltie stārķi ligzdo lielākajā daļā Eiropas, šur tur Vidusāzijas rietumos un centrā, Āfrikas ziemeļrietumu malā un Āfrikas pašos dienvidos. Galvenokārt tie ir mitru un atklātu biotopu iemītnieki, kas apdzīvo zemienes, kaut gan Armēnijā un Marokā to ligzdas atrastas pat 2,5 km augstumā virs jūras līmeņa. Bet kur baltie stārķi ziemo? Lielākā daļa ziemu dodas pavadīt uz siltākām zemēm – visvairāk uz Āfrikas centrālajiem, austrumu un dienvidu apgabaliem, bet Vidusāzijas centrā ligzdojošie – uz Indostānas pussalu. Tikai Spānijas dienvidrietumos, Vidusāzijas rietumos un Āfrikas dienvidos ligzdojošie stārķi paliek ziemot turpat.

Latvijā baltie stārķi jeb svēteļi vairākumam cilvēku asociējas ar visnotaļ parastu un bieži novērojamu putnu. Bet vai tie pie mums dzīvojuši vienmēr? Tikai pamazām lauksaimniecības zemēm nomainot mežus, radās balto stārķu ligzdošanai piemērotas vietas. Vēl 18. gadsimtā baltie stārķi ligzdoja tikai Kurzemē. 19. gadsimta pirmajā pusē stārķu skaits sāka strauji augt un kopš 19. gadsimta vidus tie ligzdoja visā tagadējās Latvijas teritorijā. Par to, ka baltais stārķis ir samērā vēls ienācējs, liecina arī latviešu tautas folklora, kurā tas gandrīz netiek pieminēts.

Baltais stārķis apdzīvo galvenokārt atklātus biotopus – pļavas, tīrumus, ganības. Ligzdu parasti būvē viensētās, ceļmalās, pie fermām u.tml. vietās. Ļoti retos gadījumos ligzdo klajumos mežā. Ligzdot cenšas atgriezties iepriekšējā ligzdošanas vietā un daudzus gadus izmanto vienu un to pašu ligzdu. Pēcligzdošanas laikā, kā arī neligzdojošie putni lasās baros. Baltie stārķi pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, tārpiem, zivīm, grauzējiem, abiniekiem, rāpuļiem un citu putnu mazuļiem. Dažkārt ēd arī maitu. Latvijā ligzdo vairāk nekā 10 000 pāru. Suga iekļauta MK aizsargājamo dzīvnieku sarakstā.
latvijas.daba.lv

Baltais stārķis jeb vienkārši stārķis, arī svētelis (Ciconia ciconia) ir stārķveidīgo (Ciconiiformes) kārtas stārķu dzimtas (Ciconiidae) putns.

Stārķu blīvums liecina par dabas vides veselību un bagātību. Tur, kur vide ir noplicināta, piemēram, daudzās Rietumeiropas zemēs, baltie stārķi kā ligzdotāji ir daļēji vai pilnīgi izzuduši. Baltie stārķi ir gājputni. Tas ligzdo visā Eiropā, ir bieži sastopams putns Latvijā, Polijā un Lietuvā. Polijā dzīvo aptuveni 52 tūkstoši, Lietuvā 10 tūkstoši, bet Latvijā 10 600 stārķu pāri. Tā ligzdošanas ziemeļu robeža ir Igaunijas ziemeļi. Tas perē arī Āzijā līdz Kazahstānas dienvidaustrumiem un Āfrikas ziemeļrietumos. Ziemu baltais stārķis galvenokārt pavada Āfrikas tropu daļā, bet tas migrē līdz pat Dienvidāfrikas dienvidiem, un ir sastopams arī Indijā. Tikai Spānijas dienvidrietumos, Vidusāzijas rietumos un Āfrikas dienvidos ligzdojošie stārķi paliek ziemot mītnes zemēs.
lv.wikipedia.org


Baltais stārķis (svētelis)

Apraksts: Ķermeņa garums 95-110 cm, spārnu izpletums 180-218 cm. Liels putns ar garām kājām, kā arī garu kaklu un knābi. Spalvu tērps balts, izņemot lidspalvas, kas melnas. Pieaugušiem putniem kājas un knābis sarkani, jauniem putniem – tumši sarkanbrūni. Lido ar izstieptu kaklu. Tēviņi un mātītes pēc izskata līdzīgi.

Balss: Riesta laikā raksturīga knābja klabināšana, ko dara abi dzimumi. Dažkārt izdod arī šņācošas skaņas.

Biotops: Dažāda lauku ainava, galvenokārt pļavas un ganības, barojas arī dažādos mitrājos – grāvju, dīķu un upju malās.

Dzīves veids un uzvedība: Barību iegūst, gan bradājot pa seklu ūdeni, gan staigājot pa sauszemi, nereti seko lauksaimniecības mašīnām (pļaujmašīnām vai arklam), vienkopus sapulcējoties pat vairākiem desmitiem putnu. Barojas ar sīkiem dzīvniekiem – kukaiņiem, zivīm, abiniekiem, rāpuļiem, putnu mazuļiem, grauzējiem, tārpiem, ēd arī maitu. Novērojams arī izgāztuvēs, kur barojas ar cilvēku pārtikas atkritumiem. Ligzdošanas laikā dzīvo pāros, pēcligzdošanas laikā, kā arī neligzdojoši putni uzturas baros. Piemērotās vietās var ligzdot lielā blīvumā, arī koloniāli. Gājputns, ligzdošanas vietās atgriežas marta beigās - aprīļa sākumā, aizlido septembrī, izņēmuma gadījumos atsevišķi putni var palikt ziemot. Parasti migrē baros, ziemo centrālajā un dienvidu Āfrikā. Migrācijas laikā nozīmīga koncentrēšanās vērojama pie jūras šaurumiem – Gibraltāra un Bosfora, ko šķērso migrācijas trases. Izvairās no lielu atklātu ūdeņu (Vidusjūras) šķērsošanas, jo virs tiem neveidojas planēšanai nepieciešamās siltā gaisa strāvas.

Ligzda, olas un mazuļi: Ligzdu būvē uz dažādām cilvēku radītām konstrukcijām (ēkām, ūdenstorņiem, elektrības stabiem), kā arī kokos, kur labprāt apmetas uz cilvēku izvietotām ligzdu pamatnēm. Ligzda tiek būvēta no zariem, ko salasa uz zemes, un, ilggadīgi lietota, tā var sasniegt iespaidīgus izmērus (1,5 m caurmērā un vairāk kā 1,5 m augstumā). Raksturīga apdzīvotas ligzdas pazīme ir bagātīgs balts kaļķojums uz ligzdas malām un zem tās. Ligzda tiek izklāta ar sausu zāli, dējumā 1-6 netīri baltas olas. Sāk perēt pēc pirmās olas izdēšanas, tādēļ mazuļi, kas izšķiļas pēc 33-34 dienu perēšanas, neizšķiļas vienlaicīgi un var būt ar izteiktām auguma atšķirībām. Nelabvēlīgos apstākļos mazākos un vājākos mazuļus vecāki var izmest no ligzdas (retumis – apēst). Mazuļi ir ligzdguļi un lidotspēju sasniedz aptuveni divu mēnešu vecumā. Gadā viens perējums.

Izplatība un skaits: Nominālpasuga C.c. ciconia ligzdo Eiropā un ziemeļu Āfrikā, kopējai Eiropas populācijai sasniedzot vairāk kā 180 000 pārus (vairāk kā 75% no pasaules populācijas). Latvijā ligzdo aptuveni 10 500 pāri. Pasuga C.c. asiatica ligzdo centrālajā Āzijā un ziemo D Āzijā (Indijā).

Aizsardzības statuss: Baltā stārķa sugas statuss Eiropā ir raksturots kā „noplicināta” un tā apdraudētības kategorija noteikta kā SPEC2 (suga, kurai Eiropā ir lielākā daļa pasaules populācijas, un kura Eiropā ir neapmierinoši aizsargāta). Baltais stārķis iekļauts Eiropas Padomes Putnu direktīvas 1. pielikumā, Bernes konvencijas 2. pielikumā un Bonnas konvencijas 2. pielikumā.
www.latvijasdaba.lv