Sniegs ir cieto atmosfēras nokrišņu veids kas veidojas mikroskopiskiem ūdens pilieniem, zemā gaisa temperatūrā kristalizējoties un augot simetriskās, starainu zvaigznīšu formās. Parasti sniegs veidojas, kad gaisa temperatūra ir tuvu 0 °C vai zem tās.

Kristālu veidošanās
Sniegpārsliņas kristāli sāk veidoties ap ļoti sīku putekļu daļiņām atmosfērā. Radušies kristāli, brīvi krītot caur mākoņiem pakāpeniski apsalstot ar tajos esošo mitrumu veido sešstūrainas sniegpārslas. Tas saistīts ar īpašo ūdens molekulu struktūru, tādejādi kristāli veido vai nu 60 vai 120 grādu leņķi. Mainīgas temperatūras ietekmē sniegpārslai pārvietojoties mākonī augšup, lejup, brīžam tā apkūst, brīžam no jauna apsalst, tādejādi veidojās daudzveidīgas formas. No tā veidojas jauktas pārslu kristālu formas. Tādejādi veidojās ārkārtīgi daudzveidīgas sniegpārslas un mēdz teikt, ka nav divu vienādu sniegpārslu.

Sniegpārslas
Balto krāsu rada ledus kristāliņos ieskautais gaiss. Pilns gaismu spektrs atstarojas no ledus kristālu un gaisa ieslēgumu robežām un tiek izkliedēts. Sneigpārsliņas struktūrā ir 95% gaisa, tādejādi tās nelielais blīvums nodrošina salīdzinoši lēnu krišanu. Lielākā reģistrētā sniegpārsla fiksēta 38 cm lielā izmērā, tomēr parasti sniegpārslas ir ap 5 mm diametrā un sver 0,004 grami.

Sniega sega
Sniega sega ir sniega kārta, kas ir uzsnigusi uz zemes vai jebkura cita priekšmeta. Sniega segas biezums tiek mērīts centimetros un ir atkarīgs no uzsnigušā sniega biezuma un blīvuma. Sniega segas biezums (sniega segas dziļums) var būt no pāris milimetrim līdz pat vairākiem metriem. Viens milimetrs nokrišņu vidēji veido aptuveni vienu centimetru biezu sniega segu.

Latvijā sniega segas biezums ir atkarīgs no novērošanas vietas. Pie jūras tas parasti ir vismazākais, bet Latvijas augstienēs, tādās kā Vidzemes augstiene un Alūksnes augstiene, tas ir visbiezākais. Visbiezākā sniega sega, kāda jebkad ir reģistrēta Latvijas teritorijā, ir 126 centimetri un tika novērota 1931. gada martā, Gaiziņkalna apkārtnē.

Kušana un iztvaikošana
Sniega kušanas temperatūra ir 0 grādi pēc celsija. Tomēr dabā ievērojama daļa sniega pāriet gāzejādā stāvoklī apejot šķidro fāzi pie negatīvām temperatūrām. Šādu procesu sauc par sublimāciju jeb tā sauso pārtvaici. Īpaši intensīvi sublimācija notiek saules staru tiešajā iedarbībā. Dabā to var novērot, kad pēc sniegotām ziemām nāk saulains anticiklona pavasaris ar spožu sauli, negatīvām temperatūrām un sniegs izzūd, un no gaidītajiem paliem nav ne vēsts. Ir pētījumi, kas liecina, ka sniega iztvaice intensīvi notiek puteņa laikā.

Slīdēšana
Cilvēkam svarīga sniega īpašība ir tā, ka sniegs labi slīd. Lai ar ragavu palīdzību slīdētu pa sniegu, ir jāpatērē 10 reizes mazāk enerģijas, nekā lai pārvietotos ar riteņiem.

Sniegs ir slidens tāpēc, ka spiediena un berzes rezultātā sniega segas augšējās daļas plāns slānis izkūst un izveidojas ūdens slānis, kurš samazina berzi. Tāpēc sniega slīdēšana ir atkarīga no gaisa temperatūras un kustības ātruma.

Zināms, ka berze ir vismazākā, slīdot pa sausu sniegu 0 °C temperatūrā. Ja sniegs ir mitrs, berze pieaug proporcionāli mitruma daudzumam.

Sniega čīkstēšana
Sniegs čīkst tikai gaisa temperatūrā zem nulles, un tā tonalitāte mainās atkarībā no gaisa temperatūras — jo stiprāks sals, jo augstāks ir skanējums. Ir cilvēki, kuri pēc sniega čīkstēšanas frekvences var noteikt gaisa temperatūru ārā. Sniegs čīkst tāpēc, ka tiek saspiesti sīki sniega kristāliņi. Katrs no tiem ir tik mazs, ka, lūstot vienam kristāliņa, neko nevar dzirdēt, bet lūstot uzreiz daudziem — var diezgan labi dzirdēt sniega čīkstoņu. Akustiskie mērījumi rāda, ka sniega čīkstoņas izraisītās skaņas frekvence var būt no 250—400 līdz 1000—1600 herci. Parasti zemākā robeža par dažiem decibeliem pārsniedz augstāko robežu, t.i. zemākā skaņa skan skaļāk, nekā augstākā skaņa. Gaisa temperatūras pazemināšanās padara ledus kristāliņus cietākus un trauslākus. Ejot pa sniegu, ledus adatiņas lūst un skaņa ir augstāka.