Par bērnu sauc cilvēku no tā piedzimšanas brīža līdz pubertātes vecuma sasniegšanai. Pēc likuma bērns ir nepilngadīgs cilvēks. Šo vārdu attiecina arī uz kāda cilvēka tiešajiem pēcnācējiem vai adoptētajiem bērniem neatkarīgi no viņu vecuma.

Atbilstoši ANO Konvencijai par bērna tiesībām par bernu uzskatāma katra cilveciska būtne līdz 18 gadu vecumam.

Bērns ir personība, kura nepārtraukti turpina attīstīties.

Ir atšķirīgi viedokļi par to, no kāda vecuma bērnu var uzskatīt par personību. Vairākums psihologu  domā, ka par personību var runāt aptuveni no trešā dzīves gada beigām un ceturtā dzīves gada sākuma.

Dokuments, kurā atzīmētas bērnu vajadzības un tiesības, ir „Konvencija par bērna tiesībām”, ko pieņēmusi ANO Ģenerālā asambleja 1989. gada 20. novembrī.  Latvijas republika konvencijai pievienojās 1991. gada 4. septembrī. Bērnu tiesības izteiktas 54 pantos, kurus nosacīti var iedalīt 4 grupās. Tie garantē tiesības:

uz dzīvību un veselību,

būt pasargātam no ekspluatācijas un vardarbības,

uz pamatizglītību,

paust savu viedokli un būt sabiedriski aktīvam.

Konvencija par bērna tiesībām atbilst Eiropas Cilvēktiesibu konvencijai.

Konvencija par bērna tiesībām balstās uz mūsdienu koncepciju par bērniem, kā sociālu grupu t. i., atdzīst bērnus kā aktīvu sabiedrības daļu. Atbilstoši šai nostādnei bērniem jārada iespējas paust savu viedokli, izteikt savas vajadzības, būt uzklausītiem un atdzītiem, jāatbalsta bērnu sabiedriskās aktivitātes. Daudzās pasaules valstīs šī koncepcija aizvien vairāk, realizējas kā bērnu praktiskā darbība, lidzdarbojoties masu saziņas līdzekļos, organizācijās, kampaņās, strādājot ar projektiem un tamlīdzigi.

Bērnu aktivitātes attīstās arī Latvijā – ir skolēnu parlamenti, diskusiju klubi, bērnu forumi, tiek izstrādāti projekti. Skolēni darbojās dažādās nevalstiskās organizācijās. Tomēr bērnu un pusaudžu un jauniešu aktivitātes, ne tikai skolas, bet ari valsts līmenī – butu vēl vairāk stimulējamas un atbalstāmas. Bērna līdzdalība sabiedriskajās aktivitātēs sekmē viņa kā personības daudzpusigu attīstību.

Avots: Igors Puškarevs „Attīstības psiholoģija”.