Parasti ūdenskritumi veidojas vietās, kur upes gultnē kādā vietā beidzas cietie ieži un sākas mīkstie ieži. Tad ūdens izskalo mīkstos iežus un rodas kāple, pa kuru ūdens krīt lejup.
Varbūt pārsteidzoši, bet Latvija ir ūdenskritumiem bagātākā Baltijas valsts. Ja mums var uzskaitīt vismaz 70 ievērības cienīgus ūdenskritumus, tad kaimiņzemē Igaunijā to skaits ir nepilni 40, bet Lietuvā – diemžēl neviens.
Latvijā nav augstu kalnu, tāpēc šeit augsti ūdenskritumi neveidojas - taču pateicoties tam, ka šeit atsedzas cietāki pamatieži, vairākos Latvijas novados sastopami mazi, līdz dažus metrus augsti ūdenskritumi. Daudzi no tiem ir ainaviski, tūristu iecienīti objekti, vispopulārākais ūdenskritums ir Eiropā platākais ūdenskritums - 275 metrus platā un 1,6 - 2 metrus augstā Ventas rumba Kuldīgā. Nav stingru kritēriju minimālam ūdenskrituma izmēram - taču pat Latvijā par ūdenskritumu vairs neatzīst kāpli, kur ūdens krīt mazāk par 20 centimetriem.
Mums ir maz pastāvīgu ūdenskritumu uz visu gadu plūstošām upēm - tāpēc tiek apzinātas arī tērcītes, kas krīt pār pamatiežu atsegumiem tikai pie lielāka nokrišņu daudzuma. Ziemā šādu tērcīšu vietā bieži izveidojas skaisti leduskritumi, kas arī tiek uzskatīti par vērtīgiem dabas pieminekļiem.
Ainavisks dabas piemineklis ir arī krāces - vietas, kur straujāk mainoties līmenim upē izveidojas straujtece jeb vai kur upe plūst caur laukakmeņu krāvumiem. Par dabas pieminekļiem jāuzskata tikai lielākās un iespaidīgākās krāces, jo sīkākas krācītes mazākos strautos sastopamas ļoti bieži.
Latvijā ir vismaz 150 šādu ūdenskritumu, leduskritumu un iespaidīgu krāču.
