Mežvīni vijas gan ap koku stumbriem, lapenēm, gan kāpj pa ēku sienām, žogiem un vijas pa zemi. Rudenī tie šaudās kā sarkanas uguns mēles. Vasarā mežvīni liekas nemanāmi un necili, taču rudenī mūsu acis piesaista to krāšņums. Pavisam sastopamas 15 mežvīnu sugas, Latvijā kultivē trīs – pieclapu mežvīnu, balstāmo mežvīnu un trīsdaivu mežvīnu.

Pieclapu mežvīns (Parthenocissus quinquefolia) pieder pie vīnkoku dzimtas. Par pieclapiņu mežvīnu pie mums dēvē savvaļas mežvīna klonus. Šis mežvīns ir visizplatītākais vīteņaugs Latvijā. Savvaļā pieclapiņu mežvīns sastopams Ziemeļamerikas mežos. Uz Eiropu atceļojis kā interesants papildinājums dzīvžogiem. Pieclapiņu mežvīns ir ātraudzīgs un sasniedz līdz 20m garumu. Augi ar lielāku vecumu un optimāliem augšanas apstākļiem var sasniegt pat 50m garumu. Auga jaunie dzinumi sarkanīgi vai zaļi, bet vecākie – pelēki. Lapas staraini saliktas no 5 eliptiskām lapiņām ar smailu galu. Retākās reizēs lapas mēdz būt arī saliktas no 7 lapiņām. Tumši zaļo lapu malas zāģzobainas. Latvijā sastopamie mežvīni ir ar neciliem, bet nektāru bagātiem ziediem, kas piesaista kukaiņus. Septembrī nogatavojas 6mm lielas zili melnas ogas, kas klātas ar vieglu baltu apsarmi. Lapas ir tumši zaļas, spīdīgas. Pie balstiem tie turas ar žuburainām vītnēm. Pieclapiņu mežvīns ir augsnes mazprasīgs un izturīgs pret dūmgāzēm, tādēļ arī bieži sastopams pilsētās, liekas, pat augšanai neiespējamās vietās. Netradicionālajā medicīnā auga daļas tiek izmantotas ievainojumu un uztūkuma ārstēšanai.