Lielākajā daļā avotu kā pāvbaložu dzimtene minēta Indija, taču pirmās rakstiskās ziņas par šo šķirni sastopamas Spānijā, kur Zacarias šo šķirni aprakstījis jau 1150. gadā, ar nosaukumu- Tripolini. Nākamās ziņas par šķirni nāk no Ķīnas, kur Tin Čung či, Minu dinastijas rakstnieks (1368-1644), šo šķirni atradis Sečuaņas ciemā. Indijā pirmās ziņas par pāvbaložiem ir 1590. gadā veikti pieraksti, kuros Abuls Fazls tos sauc par Lugganiem. Anglijā pāvbaložus ieveda apmēram 1676. gadā, kad Viluči tos apraksta kā „platastaino trīcošo” balodi. Šādi platastes baloži tajos laikos bija ļoti populāri, tiesa, šie putni nebija tikai pāvbaložu šķirnes pārstāvji. Indijā saglabājušās ziņas par senu šķirni „Mooke”. 1735. gadā Mors pāvbaložus jau sauc par vēdekļastēm, un izšķir jau 2 tipu putnus. Šaurastainie, kuriem nebija pārāk pacelta aste, bet bija spēcīgāk attīstīts kakls kā otram tipam- platastainajiem. 1868. gadā Tegetmaijers ir pirmais, kurš apraksta tipisku pāvbaložu šķirnes iezīmi- tauku dziedzera iztrūkumu. Attēli (Treatise - 1765, Fulton - 1875, Lumley – 1895) parāda, cik ātrs bija pāvbaložu kakla atliekuma un astes platuma palielināšanās progress. Šajā periodā pāvbaloži jau tuvojās mūsdienu šķirnes ideālam.

Anglijā lielākā uzmanība selekcijā tika pievērsta astes lielumam un formai, bet Skotijā - pirmkārt attīstīja stāju, kustības un mazu, apaļu ķermeni. Amerikā pāvbaloži tika ievesti no Kalkutas. 1897. gadā Anglijā izveidoja pirmo pāvbaložu audzētāju klubu. Audzētāji vadījās pēc Skotijas standarta. Tāpat notika arī Rietumeiropā. Šīs tendences ietekme samazinājās virzienā uz Austrumiem. Francijā pāvbaloži bija pazīstami ar nosaukumu „pāvu baloži”. De Ro (1883) apraksta skotu un angļu tipu baložus. Vācu audzētāji lielāku uzmanību pievērsa baložu krāsai un ķermenim. Jau tad pastāvēja putni ar krāsainām un baltām astēm. Novmaijsters (1837) sauc šo balodi par „pfauenschwancige Taube”- pāvbalodis, un norāda, ka eksistē arī cekulaini putni. Cekulainie putni eksistējuši visā šķirnes attīstības laikā, bet audzētāji devuši priekšroku gludgalvainiem īpatņi, kaut arī ir atsevišķi izdalīti cekulaini putni ar spalvu „biksēm” uz kājām. Pāvbaložu standarts ir pieņemts Amerikā 20. gs sākumā.

Sīrijā izaudzēti „Sīrijas pāvbaloži”, kuri pieskaitāmi sporta, nevis dekoratīvajiem putniem. Ir divi tipi- 1) hindi (no Indijas nācis) , putns ir labs lidotājs, hindi vienmēr ir vienkrāsaini, bez cekula. 2) karakard (no arābu valodas - melns), melns vai melns ar zilām joslām putns, vienmēr ar baltu asti un platu cekulu, pērļu krāsas acīm.

Abi tipi ir labi lidotāji, astē ir 28-36 spalvas. Asti tur paralēli zemei, atver tā, ka astes malējās spalvas skar zemi. Astes spalvu skaits nav tik būtisks kā to forma.

Ļoti rets putns ir amerikāņu šķirne Indian Fantasy , kura izaudzēta Losandželosā, 60-to gadu sākumā, krustojot šķirnes Saint, Indijas pāvbaložus un Jakobīnus. Šos putnus tur tikai daži baložu audzētāji. Sastopami dažādu krāsu putni, bet lielākoties tie ir balti. Citas šķirnes, kā Svētais Luiss un citas ir ļoti retas un ne pārāk popularizētas.

Baložu audzētājiem, it sevišķi Honkongā , ir pazīstams pūkainais pāvs, kurš netiek uzskatīts par atsevišķu šķirni, bet tomēr to vērtē pēc angļu standartiem, atsevišķi vērtējot putna īpatnējās spalvas.
www.minizoosalmini.lv