0
info@redzet.eu

Daba » Ainava » Ainava

Ainava pie Rāznas ezeraSaulrieta ainava
Lasīt aprakstu
Nakts ainava ar mēnesi, Mēness

Nakts ainava ar mēnesi

Kods: A-0152-09
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2009. gada 04. aprīlī
S 2000 x 1333 px
2.12 MB
M 3000 x 2000 px
25.4 x 16.93 cm / 300 dpi
L 3320 x 2213 px
28.11 x 18.74 cm / 300 dpi
6.08 MB
REDZĒT licence
Bezmaksas komerciālai lietošanai
Saņem ATLAIDI iegādājoties vairākus foto uzreiz.
Raksti ATLAIDE un izvēlēto FOTO KODUS uz info@redzet.eu
Ja vēlaties atbalstīt portālu www.redzet.eu
ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai

Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis. Mēness kā sugas vārds apzīmē debess ķermeni, kas riņķo ap kādu zvaigzni vai planētu. Mēness attālums līdz Zemei nav konstants, Mēness kustas ap Zemi pa nedaudz eliptisku orbītu. Zemei tuvākais debess ķermenis ir Mēness, tas ir tikai 4 reizes mazāks par zemi, tāpēc sistēmu Zeme-Mēness sauc arī par dubultplanētu. Mēness ir otrs spožākais debess spīdeklis pēc Saules, bet, atšķirībā no saules, tas pats gaismu neizstaro. Izrādās, ka Zeme Mēnesi apgaismo daudzreiz vairāk, nekā Mēness Zemi. Uz Mēness nav gaismas, atmosfēras un ēnas kontrasti. Nokļūstot uz Mēness, no tā uz Zemes praktiski nekas nav saskatāms, jo Zemes virsmu vienmēr klāj biezs mākoņu slānis, kuram cauri nevar redzēt. Mēness atstarotā Saules gaisma ir labi redzama naksnīgajās debesīs. Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins 1969. gadā kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kas nolaidās uz Mēness. Tas apriņķo Zemi apmēram 28 dienās (precīzāk 27 dienās, 7 stundās un 43 minūtēs).

Diametrs            3475 km
Massa                 7,3477×1022 kg (0,0123 Zemes masas)
Apkārtmērs       10 921 km (ekvatoriālais)
Virsmas temperatūra (°C)    -170 līdz +130

Mēness klimats un uzbūve
Uz Mēness nav ūdens tvaika, gaisa, vēja, nokrišņu, kā arī Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tad cilvēkiem tā ir pavisam nepiemērota vide dzīvošanai.

Mēness virsmu klāj dažus centimetrus biezs tumšu putekļu slānis. Tas nosaka gan Mēness krāsu, gan albedo. Mēness virsmas īstā krāsa ir brūnpelēka, tā atstaro tikai 7% saules un tā ir ļoti tumša. Tomēr raugoties uz Mēnesi naktīs, tas liekas spožs un sudrabains. Grunts paraugi, kas tika atvesti no Mēness uz Zemi, pierādīja to, ka Mēness sastāv no tiem pašiem ķīmiskajiem elementiem no kā Zeme. Mēness griežas diezgan lēni, jo diena uz Mēness ilgst divas nedēļas, bet nakts otras divas nedēļas. Neskatoties uz to, ka Mēness pagriež pret Sauli te vienu te otru pusi, šajā laikā Mēness virsma pagūst gan sakarst, gan atdzist. Dienā uz Mēness ir ļoti karsts, bet naktī gluži pretēji - ļoti auksts. Temperatūra uz ekvatora svārstās vidēji no +130 °C dienā līdz -170 °C naktī. Mēness virsmai ir slikta siltumvadītspēja, tāpēc tā virsmas slānī Saules siltums neuzglabājas. Dažu centimetru dziļumā temperatūras svārstības nav tik lielas kā virspusē, arī tāpēc, ka Mēness iežu ārējais slānis, ko sauc par regolītu, ir porains un tāpēc darbojas kā labs siltumizolators. Viena metra dziļumā temperatūra uz Mēness ir nemainīga, aptuveni -50 °C. Izņēmumi ir tikai daži ieži, kuru lielās īpatnējās siltumietilpības dēļ siltums saglabājas ilgāk. Viskarstākais ir Mēness ekvatoriālais rajons.

Paisums un bēgums
Mēness gravitācijas spēks izraisa Zemes okeānos bēgumus un paisumus. Zemes ūdens apvalks izstiepjas Mēness virzienā. Uz līnijas, kas iet caur Zemes centru un Mēnesi, ir paisums - okeānos un jūrās ceļas ūdens līmenis. Perpendikulāri šim virzienam ūdens līmenis pazeminās, jo no turienes Mēness pievilkšanās spēks aizvelk ūdeni prom. Dažās vietās uz Zemes ūdens līmenis paceļas līdz pat 18 metriem. Tad paisuma vilnis iet atpakaļ un nāk bēgums.

Mēness izpēte
Amerikāņi 1958. gadā mēģināja palaist pirmo zondi uz Mēnesi, bet panākumus pirmā guva PSRS. 1959. gadā 2. janvārī palaida pirmo zondi - Luna 1, kas Mēnesim palidoja garām 5000 km attālumā. Tai sekoja Luna 2, kas 1959. gada septembrī beidzot sasniedza Mēness virsmu, precīzāk, ietriecās tajā. Ar šīs zondes palīdzību tika noskaidrots, ka Mēnesim nav magnētiskā lauka un radiācijas joslu. Līdz pat 1959. gadam Mēness redzamo virsmu nebija iespējams aplūkot. 1959. gada oktobrī ar starpplanētu stacijas Luna 3 palīdzību tika veikti pirmie Mēness neredzamās puses fotoattēli. No 1959. gada sākās aktīva Mēness izpēte un 17 gadu laikā uz Mēnesi tika palaisti apmēram 50 dažādu tipu starpplanētu staciju, kurām bija dažāda nozīme, jo dažas no tām fotogrāfēja tā virsmu un veica dažādus mērījumus uz tā, bet dažas mēģināja kļūt par tā pavadoņiem.

1966. gadā PSRS starpplanētu stacija Luna 9 pirmo reizi lēni nosēdās uz Mēness, taču tajā pašā gadā ASV sāka realizēt programmu Apollo, kuras galvenais mērķis bija nogādāt uz Mēness cilvēku. 1968. gada oktobrī kosmosā devās pirmais pilotējamais kuģis Apollo 7. Amerikāņi šim notikumam gatavojās ļoti ilgi un uzmanīgi, iepriekš sūtot 3 kosmosa kuģus, kuri nenolaidās uz tā.

1969. gada 21. jūlijā uz Mēness nolaidās ASV kosmosa kuģis - Apollo 11. Amerikāņu astronauts Nīls Ārmstrongs bija pirmais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness. Viņam pievienojās arī Bazs Oldrins. Viņi kopā uzstādīja dažādas zinātniskas iekārtas, savāca Mēness iežu paraugus, fotografēja tā apkārtni un pārraidīja televīzijas reportāžu. Viņi uz Mēness pavadīja veselu diennakti un tad devās atpakaļ uz Zemi. Viņi veica nozīmīgu darbu gan zinātnei, gan tehnikai. Viņiem ar kosmosa kuģi bija jāveic sarežģīts ceļš, jo bija jāveic dažādi sarežģīti manevri un darbam uz Mēness bija nepieciešami izturīgi skafandri. Nākamajos gados tika veiktas vēl 5 veiksmīgas ekspedīcijas uz Mēnesi. līdz 1972. gadam uz Mēness bija pabijuši jau 12 cilvēki. Katra lidojuma laikā ekspedīcijā piedalījās trīs cilvēki, bet drošības apsvērumu dēļ uz Mēness varēja izkāpt tikai divi no tiem, bet trešajam nācās palikt kosmosa kuģī Apollo, kas riņķoja apkārt Mēnesim. Pēdējo ekspedīciju uzturēšanās laiks ilga līdz pat trim diennaktīm, kuru laikā astronauti veica nozīmīgus zinātniskus pētījumus.

Vienīgā neveiksmīgā ekspedīcija uz Mēness bija Apollo 13 avārija. Tam ceļā uz Mēness sprāga skābekļa balons, kā rezultātā sabojājās orbitālā bloka elektropiegāde. Astronautiem nācās pāriet uz ekspedīcijas bloku, un viņi ar pūlēm atgriezās uz Zemes. Pēc 1976. gada izpēte uz Mēness ar kosmiskajiem aparātiem izsīka. Neraugoties uz to, ka Mēness ir sastingusi pasaule, arī uz tā pa reizei notiek kādas izmaiņas, paretam kāds no novērotājiem ziņo, ka kādam no krāteriem mainījies krāsa vai spožums.

Nakts ainava ar mēnesi

Kods: A-0152-09
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2009. gada 04. aprīlī
S 2000 x 1333 px
2.12 MB
M 3000 x 2000 px
25.4 x 16.93 cm / 300 dpi
L 3320 x 2213 px
28.11 x 18.74 cm / 300 dpi
6.08 MB
REDZĒT licence
Bezmaksas komerciālai lietošanai
Saņem ATLAIDI iegādājoties vairākus foto uzreiz.
Raksti ATLAIDE un izvēlēto FOTO KODUS uz info@redzet.eu
Ja vēlaties atbalstīt portālu www.redzet.eu
ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai
Šī vietne izmanto sīkdatnes lai uzlabotu vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās darbību un funkcionalitāti.
Sapratu
Priecājamies dalīties ar savām fotogrāfijām!

Turpināt lejuplādēt

Ja vēlaties atbalstīt portālu ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai:
PayPal:
vai
Bankas pārskaitījums:
Aija Pastare
Konts: LV13HABA0551043352866