Māja, mājoklis jeb nams ir būve , kur dzīvo cilvēks. Mājoklis parasti kalpo par patvēruma vietu no nelabvēlīgiem laikapstākļiem, kā gulēšanai, aizsardzībai, kā arī vienkārši atpūtai.

Sākotnēji cilvēki mājokļus būvēja atkarībā no klimata, pieejamajiem materiāliem, kā arī no briesmām, kas to apdraudēja ikdienā. Tiklīdz cilvēks iemācījās rīkoties ar cirvi, mājokļu celšanā tika izmantota koksne, kas bija vairākus gadsimtus viens no nozīmīgākajiem izejmateriāliem mājas būvēšanā. Toties silto un mitro klimatisko zonu iedzīvotāji ilgi vēl pēc cirvja izgudrošanas dzīvoja mājās, kuras bija būvētas no zāles un salmiem. Āfrikā un Klusā okeāna salās mitekļus veidoja no apkārtnē atrodamajām zālēm, bambusa lapām un vīteņaugiem. Savukārt vietās, kur bija sauss un karsts klimats, senie cilvēki veidoja mājas, nopinot mājas karkasu no lokaniem zariem un pēc tam apziežot to ar šķidriem māliem, kas vēlāk saulē izžuva.

Zinātnieki uzskata, ka Senajā Ēģiptē cilvēki pirmie iemācījās izveidot ķieģeļus. Savukārt Mezopotāmijas iedzīvotāji atrada paņēmienu, kā šos ķieģeļus padarīt stiprākus un izturīgākus, bet asīrieši iemācījās ķieģeļus pārklāt ar glazūru. No šādiem ķieģeļiem celtas mājas saglabājās pat gadsimtiem ilgi.