21 m augstā Kolkas bāka ir bāka ziemeļos no Kolkas raga uz mākslīgi uzbērtas salas 6 km gara sēkļa galā. Bāka iezīmē Irbes šauruma austrumpusi.

Lai uzlabotu navigācijas drošību bīstamajā Irbes jūras šaurumā, Krievijas Jūras ministrija nolēma Kolkas sēkļa galā izveidot mākslīgu salu. Tās veidošanu sāka 1872. gadā. Saliņas veidošana un pamatu stiprināšana tika pabeigta 1875. gadā. Turpmāko celtniecību nolēma pārtraukt, ļaujot jaunizveidotajai saliņai nosēsties.

Otrs celtniecības posms saistās ar bākas torņa un palīgēku celtniecību, torni paredzot kā metāla karkasu, kas apšūts ar skārda plāksnēm, bet palīgēkas – no koka. Apkārt saliņai tika izprojektēta guļkoku sēta, kas pasargātu bākas teritoriju no jūras ūdens. Bāku izgatavoja Pēterburgas metālrūpnīca, kas bāku arī uzstādīja un nodeva ekspluatācijā 1884, gada 1. jūlijā.

Baltijas jūras bāku direktors kontradmirālis Baženovs 1884. gadā ziņoja Jūrlietu ministrijas Hidrogrāfiskajam departamentam: „Man ir tas gods paziņot, ka 1. jūlijā 57048` ziemeļu platuma un 22039` Griničas garuma grādos iedegta jaunās Domesnes bākas uguns. Bākas dzelzs tornis, apaļš ar zaļu kupolu, uzcelts mākslīgas astoņstūra saliņas vidū 4 verstis un 325 asis no Domesnes raga. Salas diametrs 22 asis, augstums virs jūras līmeņa 18 pēdas. Bākas uguns augstums 64 pēdas virs jūras līmeņa, uguns redzamības matemātiskais horizonts 9,3 jūdzes. Pie bākas atrodas tvaika taure – sirēna miglas signāliem un zvans, ar kura palīdzību dod signālus retiem sitieniem.”

1920. gada pavasarī Ventspils ostas būvvalde sāka celt ķieģeļu dzīvojamo māju ar novērošanas torni bākas uzraugam un trīs sargiem. Ēku pabeidza 1921. gada rudenī.

1930. gadā tiek iesākta salas koka sienas pārbūve. To pa daļām nojauc un uzmūrē mūri 5,57 m augstumā virs jūras līmeņa. Pārbūves darbus veic vairākos gados, tos pabeidz 1932. gadā.

1934. gada augustā Kolkasraga bāka saņem jaunu apgaismošanas iekārtu. Jaunā ierīce ir 25 reizes jaudīgāka, tās gaismu var redzēt 13,6 jūdzes tālu. 1935. gadā bākā tiek uzstādīta pirmā radiobāka Latvijā.

Kopš 1985. gada Kolkas jūras bāka strādā automātiskā režīmā. Gaismas bāku darbināja stroncija izotopu baterijas jeb citiem vārdiem „maza atomelektrostacija”.

XX gadsimta 80. gados vajadzēja labot arī salas pamatni, jo 100 gados viļņi to bija izskalojuši. Tāpēc salai apkārt nogremdēja 1700 milzīgus dzelzsbetona bluķus – tetrapodus, kas nevien izpildīja viļņlauža lomu, bet palīdzēja jūrai uzskalot salai apkārt smiltis, kas kā izturīga zemūdens siena salu aizsargāja.

1997. gadā bākā tika veikts nopietns remonts. Bākas tornim noņēma ap 3 cm biezu vairāku kārtu krāsas slāni, torni no jauna pārkrāsoja. Nomainīja torņa koka konstrukcijas, iekšpusi apšuva ar oša dēlīšiem. Bākas ēkām tika uzlikti jauni jumti.

Mūsdienās, kad modernās tehnoloăijas dod ļoti plašas iespējas, vairs nav nepieciešama cilvēku klātbūtne uz bākām. Godīgi sakot, arī pašām bākām nav tādas nozīmes kā agrāk. Visi kuģi ir aprīkoti ar modernām navigācijas iekārtām, mūsu vietā daudzus darbus faktiski dara datori un satelīti. Taču Kolkas bākai, kas brīdina par vienu no bīstamākajām kuģošanas zonām Baltijas jūrā, joprojām ir sava vieta un tāpēc tā jāuztur pilnīgā kārtībā.

Šobrīd Kolkas bāku apdzīvo vienīgi kaijas, bet bākas uguns joprojām spīd 20 m virs jūras līmeņa un tā redzama 10 jūdzes tālu.
www.lnp.lv