0
info@redzet.eu

Dzīvnieki » Putni » Pelikānveidīgo kārta

Jūras krauklis ar mazuliJūras krauklis noķēris zivi
Lasīt aprakstu
Jūras krauklis noķēris zivi (fotomontāža), Jūras krauklis (Phalacrocorax carbo), Pelikānveidīgie, Putni, Lielbritānija

Jūras krauklis noķēris zivi (fotomontāža)

Kods: UK-184-08
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2008. gada 30. jūnijā, Cornwall, Lielbritānijā
S 2000 x 667 px
891 KB
M 3765 x 1255 px
31.88 x 10.63 cm / 300 dpi
2.49 MB
REDZĒT licence
Bezmaksas komerciālai lietošanai
Saņem ATLAIDI iegādājoties vairākus foto uzreiz.
Raksti ATLAIDE un izvēlēto FOTO KODUS uz info@redzet.eu
Ja vēlaties atbalstīt portālu www.redzet.eu
ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai
 Jūras krauklis
Phalacrocorax carbo (Linnaeus, 1758) 
 Valsts     Dzīvnieki (Animalia)
 Tips  Hordaiņi (Chordata)
 Klase  Putni (Aves)
 Kārta  Pelikānveidīgie (Pelecaniformes)
 Dzimta  Jūraskraukļu dzimta (Phalacrocoracidae)
 Ģints  Jūras kraukļi (Phalacrocorax)
 Suga  Jūras krauklis (P. carbo)

Jūras krauklis jeb kormorāns (Phalacrocorax carbo (L.))

Jūraskrauklis - angliski: common cormorant; vāciski: Kormoran; zviedru: storskarv; igauņu: kormoran, karbas; lietuviešu: didysis kormoranas; krievu: баклан большой

Jūras krauklis (Phalacrocorax carbo) ir paprāvs ūdensputns ar garu kaklu. Pagarā knābja gals āķveidīgi noliekts. Veciem putniem balti vaigi un ķermeņa sānos balts laukums. Jauniem putniem gaiša vēderpuse. Labi peld un nirst. Bieži stāv izplestiem spārniem.

Nesajaukt: Ar gārgalēm (peldot) un ar zosīm (lidojot).

Balss: Ligzdošanas vietās dažādas raupjas skaņas.

Sastop: Ezeros, zivju dīķos un jūrā.

Ligzdo: Aprīlī – jūnijā, kolonijveidīgi, ūdenī augošos kokos, krūmos vai uz zemes.Dēj 3 – 5 zilganas olas. Ligzdguļi. Mazuļi pūku tērpā tumši brūni.

Ceļo: Dienā baros, ierindā vai kāsī. Atlido martā, aizlido oktobrī (uz Rietumeiropu). Daļa pārziemo tepat.

Avots: J. Baumanis V. Klimpiņš „Putni Latvijā”.


Jūras krauklis, jūraskrauklis jeb kormorāns, arī ūdenis (Phalacrocorax carbo) ir jūraskraukļu dzimtas (Phalacrocoracidae) pelikānveidīgais putns.

Eiropā pašlaik dzīvo apmēram 1,2 miljoni jūras kraukļu, lai gan pavisam nesen tie bija gandrīz izmiruši, jo zvejnieki tos uzskatīja par saviem konkurentiem zivju ieguvē. Jūras kraukļi tika nežēlīgi iznīcināti, bet pateicoties aizsdardzības pasākumiem, to populācija ir atjaunojusies. Zīmīgi, ka populācijai atjaunojoties, ir atsākušies vecie konflikti ar zvejniekiem.


Izplatība
Tas pamatā dzīvo Eiropā, Ziemeļāfrikā un Ziemeļamerikā Atlantijas okeāna krastā, kā arī Fēru salās, Islandē un Grenlandē. Jūras kraukļi dzīvo arī okeāna krastā Austrālijā, Jaunzēlandē, Japānā, Indijā un Ķīnā.

Latvijā
Līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām jūras krauklis Latvijā bija reti sastopams, taču tagad kļuvis par pilntiesīgu Latvijas faunas pārstāvi. Ornitologi uzskata, ka šobrīd varētu būt apmēram 2000 jūras kraukļu, kas izveidojuši kādas 20 kolonijas. Sevišķi strauji to skaits audzis pēdējos desmit gados (vairāk kā par 30%). Latvijas tuvumā liela jūras kraukļu kolonija atrodas Kuršu kāpā Lietuvā. Latvijā ligzdošanas vietas koncentrējušās Lubāna ezerā un apkārtnē, lielajos piekrastes un Latgales ezeros.

Izskats
Jūras krauklis ir liels putns, tā ķermenis ir 72 - 102 cm garš, izplestu spārnu platums 121 - 160 cm, svars 1,5 - 5,3 kg, ar vidējo svaru 2,6 - 3,7 kg. Putnam ir pagara aste, ar 14 lidspalvām tajā. Jūras kraukļa spalvojums ir melns ar dzeltenu plankumu pazodē rīkles daļā. Pieaugušam putnam riesta laikā uz augšstilbiem ir balti plankumi. Eiropas ūdeņos jūras krauklis no cekulainā jūras kraukļa atšķiras ar lielāku un masīvāku ķermeni, biezāku, platāku knābi, cekula trūkumu, un tam nav zaļā spīduma apspalvojumā.

Mājvieta, migrēšanas un ligzdošanas vietas
Jūras krauklis ligzdo galvenokārt piekrastē, veidojot ligzdas uz klintīm vai kokos. Ja kokos sāk ligzdot jūras kraukļi, tie nokalst no pārmērīgā un nepārtrauktā mēslojuma. Nereti ligzdas nokrīt un olas saplīst. Tomēr aizvien vairāk putnu izvēlas ligzdot arī iekšzemē saldūdeņu baseinu krastos. Ligzdošanas laikā 3 - 4 oliņas tiek iedētas no zariem vai jūraszālēm veidotās ligzdās.

Ziemeļos dzīvojošie putni ziemas laikā migrē uz dienvidiem un apmetas jebkuru ūdeņu krastā, ja tie ir bagāti ar zivju resursiem.

Uzturs un barības meklējumi
Jūras krauklis barību meklē jūrā, upēs un to grīvās, kā arī saldūdens ezeros. Ziemeļos dzīvojošie putni migrē uz dienvidiem un ziemu pavada jebkurā piekrastē, kur vien atrodams pietiekami daudz zivju.

Barības meklējumos jūras krauklis var ienirt ļoti dziļi, tomēr bieži tas medī arī seklumā. Jūras krauklis savu lomu parasti iznes ūdens virspusē. Jūras krauklim garšo daudz dažādu zivju, bet tas bieži medī zušus. Paiet zināms laiks, līdz jūras krauklis apēdīs zuti, jo putns meklē izdevīgāko veidu, kā to norīt. Apvienotās Karalistes ūdeņos ir novērots, ka jūras krauklis bieži ienirst uz 20 - 30 sekundēm, virs ūdens tas atelpai atvēl vienu trešdaļu laika no niršanas, tad atkal ienirst. Jūras krauklis ir viens no retajiem putniem, kurš spēj grozīt acis, lai sekotu medījumam.

Sistemātika

Jūras krauklim (Phalacrocorax carbo) ir 6 pasugas:

  • Parastais jūras krauklis (Phalacrocorax carbo carbo) - Kanādas austrumi, Grenlande, Islande, Norvēģija un Britu salas
  • Austrumu jūras krauklis (Phalacrocorax carbo sinensis) - Eiropas dienvidcentrālā daļa, Indija, Ķīna
  • Japānas jūras krauklis (Phalacrocorax carbo hanedae) - Japāna
  • Marokas jūras krauklis (Phalacrocorax carbo maroccanus) - Ziemeļāfrikas rietumi
  • Baltkrūšu jūras krauklis (Phalacrocorax carbo lucidus) - Āfrikas rietumu okeāna krasts, Āfrikas austrumi
  • Melnais jūras krauklis (Phalacrocorax carbo novaehollandiae) - Austrālija, Tasmanija, Jaunzēlande

lv.wikipedia.org

 

Jūraskrauklis jeb kormorāns (Phalacrocorax carbo) ir pelikānveidīgo kārtas jūraskraukļu dzimtas putns ar plašu izplatības areālu – Eiropa, Ziemeļāfrika un Ziemeļamerika Atlantijas okeāna krastā, kā arī Fēru salas, Islande un Grenlande. Tas apdzīvo arī okeāna piekrasti Austrālijā, Jaunzēlandē, Japānā, Indijā un Ķīnā. Jūraskrauklim ir sešas pasugas, no kurām Latvijas teritorijā pa retam iemaldās Atlantijas pasuga (Phalacrocorax carbo carbo), kas mīt galvenokārt okeāna piekrastē, un sauszemes pasuga (Phalacrocorax carbo sinensis) – ir mūsu ūdeņu iemītnieks gan piekrastē, gan iekšzemē un šī raksta galvenais „varonis".

Jūraskraukļa raksturojums
Jūraskrauklis ir liels putns, tā ķermenis ir 80–100 cm garš, spārnu izpletums – 130–160 cm, vidējais svars 2,5–3,5 kg. Latvijā līdz pat 1970. gadu beigām bija samērā reti sastopams, īpaši iekšzemē. Ligzdošana pirmo reizi pierādīta 1989. gadā Lubānas ezerā. Sevišķi strauji jūraskraukļu skaits audzis pēdējos desmit gados, un mūsdienās šī suga ir kļuvusi par pilntiesīgu Latvijas putnu faunas pārstāvi. Nelielā skaitā jūraskraukļi regulāri ziemo jūras piekrastē, sevišķi rajonā uz dienvidiem no Liepājas. Ornitologi uzskata, ka šobrīd varētu būt apmēram 2000 jūraskraukļu, kas izveidojuši kādas 20 kolonijas. Jūraskraukļi ligzdo kolonijās, veidojot ligzdas kokos, klintīs vai uz zemes. Vienā kolonijā var apmesties līdz daudziem simtiem, pat tūkstošiem ligzdojošo putnu. Ja kokos sāk ligzdot jūraskraukļi, koki un visa zemsedze nokalst no pārmērīgā un nepārtrauktā mēslojuma.

Tā kā jūraskraukļi, kā jau lielie putni, ir ilgdzīvotāji, tie sāk ligzdot tikai tad, kad sasnieguši 3–5 gadu vecumu. Šo putnu kopējais skaits Eiropā ir pieaudzis vismaz līdz 1,7–1,8 miljoniem, lai gan vēl pavisam nesen tie bija gandrīz izmiruši, jo zvejnieki tos uzskatīja par saviem konkurentiem zivju ieguvē. Jūraskraukļi ir daļēji migrējoši putni, kas pēc ligzdošanas sezonas beigām dodas arī tālākos pārlidojumos. Vispirms jau ziemeļu puslodes mēreni kontinentālā klimata apgabalos mītošie jūraskraukļi ziemā bieži vien migrē simtiem kilometru uz dienvidiem.

Jūraskrauklim dienā nepieciešams 400–600 g zivju. Būdami izteikti bara putni, tie medībās pie ūdeņiem bieži dodas lielākās grupās. Parasti tad katrs putns medī atsevišķi, taču bieži vien arī grupās no 25 līdz pat vairākiem simtiem putnu, kas zivis vispirms aplenc, tādējādi tie no atsevišķām ūdenstilpēm relatīvi īsā laika periodā var izķert liela apjoma zivju krājumu.

Jūraskraukļi – Eiropas mēroga problēma
Putnu aizsardzības direktīva (Padomes Direktīva, 1979. gada 2. aprīlis, Par savvaļas putnu aizsardzību, 79/409/EEK) un no tās izrietošie pasākumi ligzdošanas vietu aizsardzībai ir noveduši pie neproporcionāli lielas jūraskraukļu populācijas, kas pa šo laiku ir izplatījusies tālu aiz šo putnu tradicionālajām ligzdošanas vietām tādos reģionos, kādos tie līdz šim nebija sastopami pat pēdējos 150 gadus. Šis milzīgais putnu skaits daudzos Eiropas Savienības apgabalos ir tieši ietekmējis vietējās zivju populācijas, respektīvi, zivsaimniecību, tādējādi jūraskraukļu esību padarot par Eiropas mēroga problēmu.

Lai izskaidrotu piekrastes un iekšējo ūdeņu zivju krājumu un dīķsaimniecību problēmu būtību, jāuzsver, ka jūraskraukļi, dienā katrs apēdot 400–600 g zivju, gada laikā Eiropas dabisko un mākslīgo ūdenskrātuvju zivju skaitu samazina vairāk nekā par 300 000 tonnām. Daudzās dalībvalstīs tas daudzkārt pārsniedz pārtikā izmantojamo zivju skaitu, ko saražo profesionālā zveja un zivaudzētavas. Piemēram, 300 000 tonnas ir vairāk nekā Francijas, Spānijas, Itālijas, Vācijas, Ungārijas un Čehijas akvakultūras kopējais saražotais zivju daudzums.

Jūraskraukļu ierobežošanas metodes
Sauszemes jūraskraukļa pasuga Phalacrocorax carbo sinensis, kas dominē Eiropā, tātad arī Latvijā, jau 1997. gadā tika izsvītrota no to putnu sugu saraksta, uz kurām attiecas īpaša aizsardzība saistībā ar dzīvotnēm (Putnu aizsardzības direktīvas I pielikums), un pašu valstu kompetencē ir šīs sugas ietekmes mazināšanas pasākumi. Dažādās valstīs un dažādās saimniecībās lieto atšķirīgus paņēmienus. Pēdējos gados ir veikti dažādi īslaicīgi vai teritoriāli ierobežoti pasākumi, piemēram, ieviešot šo putnu izšaušanas atļaujas noteiktos apgabalos (Zviedrijā, Polijā, Itālijā, Dānijā, Vācijā, Austrijā), noteiktos laika periodos (Rumānijā, Igaunijā) vai pēc noteiktām kvotām (Francijā, Apvienotajā Karalistē, Slovēnijā). Daudzo intensīvajā dīķsaimniecībā lietoto metožu vidū vispirms ir attaisnojusies ūdenskrātuvju pārklāšana ar tīkliem vai trosēm. Pie lielākiem dīķiem un atklātiem ūdeņiem, kur nevar veikt pārklāšanu, iedarbīgākie ir tādi pasākumi kā aizbaidīšana ar šāvieniem, automātiskiem petaržu sprādzieniem, ūdensstrūklām, baloniem, atstarotājiem, pat radiovadāmām nelielām lidojošām ierīcēm, kas dažreiz tiek papildināti ar atsevišķu putnu izšaušanu. Austrālijā izstrādāta atbaidīšanas ierīce „Super Pro X", kas atskaņo ūdensputnu briesmu saucienus, un portatīva lāzerierīce „Bird Gard Kite" kormorānu aizbaidīšanai krēslas apstākļos.

Atbaidīšanas efektivitāti palielina dažādu metožu kombinēta lietošana. Daļēji palīdz arī dežurantu fiziska klātbūtne dienas gaišajā laikā pie zivju dīķiem. Tomēr minēto metožu efektivitāti papildus augstajiem izdevumiem,ierobežo tas, ka tās darbojas tikai tad, ja putnu kopējais skaits reģionā ir relatīvi neliels un tie var atrast pietiekami daudz barības citās tuvākajās ūdenskrātuvēs, bez tam jūraskraukļi arī iemanās apiet dažādos atbaidīšanas vai norobežošanas līdzekļus vai pierast pie tiem. Jāņem vērā, ka aizbaidīšanas metodes veicina jūraskraukļu pārvietošanos uz kaimiņu ūdenskrātuvēm un saimniecībām.

Atbaidīšanas pasākumi un iejaukšanās ligzdošanas kolonijās līdz šim bija atļauti tikai atsevišķās dalībvalstīs, turklāt arī tajās, izņemot Dāniju, tikai speciālos gadījumos. Toties dažās valstīs, kas ir nozīmīgas ligzdošanas vietas (piemēram, Nīderlande, Somija, Beļģija), netiek atļauti nekādi pasākumi pret jūraskraukļiem, pat ne konstatējama kaitējuma gadījumā. Līdz šim jūraskraukļu izplatību izgstošāk varēja samazināt vienīgi ligzdošanas vietu skaita samazināšana. Citi iespējamie pasākumi, piemēram, ligzdu izpostīšana, putnu traucēšana perēšanas laikā vai olu apsmidzināšana ar eļļu dažādu iemeslu dēļ ir pārāk darbietilpīgi un dārgi vai arī no morāli ētiskā viedokļa visai apšaubāmi un pretrunīgi, lai tos varētu izmantot sistemātiski.

Atsevišķās valstīs (Lietuvā, Čehijā, Somijā, Rumānijā, Vācijā – Saksijas zemēs, Slovākijā un Beļģijas – Valonijas reģionā) ir noteikti kompensācijas maksājumi par akvakultūras saimniecībām nodarītajiem zaudējumiem.

Jūraskraukļu ir par daudz
Aprēķināts, ka Eiropā jūraskraukļu skaits par 500 000 putniem pārsniedz šīs sugas kopējo optimālo populācijas lielumu, līdz ar to ir apdraudēta ne tikai akvakultūra, bet arī ekosistēmu un vides daudzveidība, jo jūraskraukļu koloniju rajonos atmirst visa veģetācija, tiek piesārņoti ūdeņi. Apzinoties šo putnu ekspansiju Eiropā un vēloties mazināt jūraskraukļu pieaugošo ietekmi uz zivju krājumiem, zivsaimniecību un akvakultūru, Eiropas Parlaments 2008. gada 4. decembrī pieņēma rezolūciju par Eiropas jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna izstrādi, aicinot Eiropas Komisiju iesniegt Eiropas līmenī koordinētu daudzpakāpju plānu jūraskraukļu skaita pārvaldībai, kas paredz jūraskraukļu populāciju ilgtermiņā integrēt kultūrvidē, neradot šķēršļus Putnu aizsardzības direktīvā un programmā „Natura 2000" noteikto mērķu sasniegšanai attiecībā uz zivju sugām un ūdenskrātuvju ekosistēmām. Jāveicina starptautiski pētījumi par jūraskraukļu ģeogrāfisko izplatību Eiropā, skaita dinamiku un iespējamu koordinētu rīcību to skaita regulēšanai.
www.laukutikls.lv

 

Jūras krauklis noķēris zivi (fotomontāža)

Kods: UK-184-08
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2008. gada 30. jūnijā, Cornwall, Lielbritānijā
S 2000 x 667 px
891 KB
M 3765 x 1255 px
31.88 x 10.63 cm / 300 dpi
2.49 MB
REDZĒT licence
Bezmaksas komerciālai lietošanai
Saņem ATLAIDI iegādājoties vairākus foto uzreiz.
Raksti ATLAIDE un izvēlēto FOTO KODUS uz info@redzet.eu
Ja vēlaties atbalstīt portālu www.redzet.eu
ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai
Šī vietne izmanto sīkdatnes lai uzlabotu vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās darbību un funkcionalitāti.
Sapratu
Priecājamies dalīties ar savām fotogrāfijām!

Turpināt lejuplādēt

Ja vēlaties atbalstīt portālu ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai:
PayPal:
vai
Bankas pārskaitījums:
Aija Pastare
Konts: LV13HABA0551043352866