Indijas pāvs (Pavo cristatus) ir liela auguma fazānu dzimtas (Phasianidae) putns, kuru viegli atpazīt pēc tēviņa krāšņās, acotās astes un zilā kakla apspalvojuma. Tā dabīgais izplatības areāls aptver Indijas subkontinentu un Šrilankas salu Dienvidāzijā, bet, pateicoties putna dekoratīvajam izskatam, tas introducēts daudzās pasaules vietās, kā arī tas ir daudzu parku un putnu dārzu iemītnieks. Arī Rīgas zooloģiskajā dārzā Indijas pāvi mājo kopš zoodārza dibināšanas 1912. gadā. Dabīgajā izplatības areālā tas pamatā sastopams līdz 1800 metriem virs jūras līmeņa, bet retas reizes to var novērot arī līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa. Tas savvaļā mājo gan mitros, gan sausos lapu koku mežos, bet spēj piemēroties arī lauksaimniecības ainavai un apdzīvoto vietu tuvumam. Indijas pāvs vienmēr apmetas ūdenstilpnes tuvumā.

Kopš 1963. gada pāvs ir Indijas nacionālais simbols. Daudzviet Indijas ziemeļos Indijas pāvu aizsargā reliģija un pāvs brīvi un netraucēti uzturas ciematos un pilsētās. Valda uzskats, ka Eiropā pāvu ir ievedis Aleksandrs Lielais, bet daļa vēsturnieku uzskata, ka Indijas pāvs Eiropu ir sasniedzis daudz agrāk, nokļūstot Atēnās jau 450.gadā pirms mūsu ēras vai pat vēl agrāk.

Izskats un īpašības
Indijas pāvs ir viens no lielākajiem un smagākajiem fazānu dzimtas putniem un tāpat kā citām pāvu sugām tam piemīt dzimumu dimorfisms. Tēviņš ir liela auguma putns, kura ķermeņa garums, mērot no knābja gala līdz astes pamatnei, ir 100—15 cm, bet astes garums pieaugušam tēviņam ir 1,4—1,6 m, spārnu plētums apmēram 1,4 m. Tā svars 4—6 kg. Mātīte atšķiras ne tikai ar apspalvojumu, bet tā ir arī mazāka augumā. Tās ķermeņa garums ir apmēram 96 cm, bet svars 2,75—4 kg.

Tēviņam ir metāliski zils un zilizaļš galvas un kakla apspalvojums, kas uz pakauša aug vieglās cirtās. Galvu rotā dekoratīvs cekuls jeb kronis. Kroņa spalvas atgādina melnu otiņu ar zilizaļu vēdekļveida noslēgumu. Ap acīm tēviņam ir neapspalvots ādas laukums, kas gan virs acs, gan zem acs ir balts. Muguras apspalvojumam raksturīgs bronzas zaļš tonis ar melnu un vara krāsas raibumojumu. Spārni raibumoti pelēkmelni ar melnām un kastaņbrūnām lidspalvām. Visā pasaulē pāvu pazīst dēļ tā dekoratīvās astes, lai gan faktiski tēviņa aste ir vienādi gara ar mātītes asti. Tumši brūnās, stīvās, vidēji garās astes spalvas nosedz garās virsastes spalvas, kas nav astes spalvas, bet gan pie astes pamatnes augošās muguras spalvas (tās ir vairāk kā 200 spalvas, toties astes spalvas ir tikai 20). Katru virsastes spalvu, izņemot dažas malējās, rotā dekoratīvās un krāšņās astes acis. Tēviņam kājām virs aizmugurējā pirksta līdzīgi kā gailim aug piesis.

Mātītēm muguras un spārnu apspalvojums ir neuzkrītošā, pelēkbrūnā krāsā. Galva ir rudi brūna un to rotā kronis līdzīgi kā tēviņam, vienīgi kroņa spalvu vēdekļveida gali ir kastaņbrūni ar zaļu maliņu. Spārnu un astes lidspalvas ir tumši brūnas. Uz kakla pazodē aug krāšņāks, metāliski zaļš apspalvojums, bet krūtis ir tumši brūnas ar zaļu spīdumu. Pavēdere ir gaiša, gandrīz balta. Mazuļiem ir gaiši brūnas dūnas un tumši brūns pakausis. Jaunie tēviņi ārēji atgādina mātīti, bet to spārni ir kastaņbrūni.

Mutācijas un hibrīdi
Indijas pāvam ir vairākas krāsu mutācijas. Ļoti reti tās var novērot savvaļā, bet selektīvās audzēšanas ietekmē tās diezgan bieži novērojamas nebrīvē. Vienu no šīm krāsu mutācijām — melnplecu Indijas pāvu Darvina laika zinātnieki vēlējās izdalīt kā pasugu (P. c. nigripennis), pieļaujot iespēju, ka tā varētu būt pat atsevišķa suga, tomēr mūsdienās ir pierādījies kā tā ir tikai Indijas pāva ģenētiska variācija. Šīs mutācijas tēviņiem ir melni spārni, toties jaunie putni un mātītes ir krēmīgi balti ar brūniem spalvu galiņiem. Ir sastopamas arī raibas un baltas mutācijas.

Zoodārzos ir populāri zaļā pāva (Pavo muticus) tēviņa un Indijas pāva mātītes hibrīdi, kurus sauc par Spaldinga pāviem (Kalifornijas putnu audzētāja K.Spaldinga vārdā nosaukti hibrīdi). Hibrīdi var radīt kaitējumu, ja nokļūst savvaļā, jo sapārojoties ar savvaļas pāviem, tie novājina genofondu un to pēcnācējiem ir pazeminātas izdzīvošanas spējas, salīdzinot ar ģenētiski tīrajām sugām.

Tēviņa aste
Astes garums aizņem vairāk kā 60% no kopēja putna ķermeņa garuma, sasniedzot 1,4—1,6 m. Kad pāvs paceļ un izpleš savu asti kā vēdekli, tā zaigo visdažādākajās krāsās — zelta, vara, zilizaļā un melnā. Krāšņās krāsas neveidojas, pateicoties atbilstošiem pigmentiem, bet gan pateicoties spalvu mikrostruktūrai un optiskajam fenomenam. Garā virsaste tēviņam attīstās tikai otrajā gadā. Pilnībā aste ir attīstījusies, putnam sasniedzot 4 gadu vecumu. Astes krāšņās virsspalvas tiek mainītas katru gadu. Tās Indijas ziemeļos ataug februārī un tiek nomestas augusta beigās, toties lidspalvas var nomainīties visa gada garumā. Lai gan pāva aste ir gara un koša, tas spēj meistarīgi paslēpties meža biezoknī. Savā laikā Darvins rakstīja savam kolēģim A.Grejam: "Ikreiz, kad es paskatos uz pāva asti, tā mani padara slimu." Krāšņā pāva aste nekādi neiederējās Darvina idejā par piemērošanos videi, lai izdzīvotu. Darvins bija pārliecināts, ka ar savu krāšņo asti, tas nodod noteikta rakstura informāciju pāvu mātītēm. Tā radās termins seksuālā selekcija.

Balss
Indijas pāva tēviņam ir ļoti skaļa balss, tā saucieni, samērā spalgie kliedzieni dzirdami no liela attāluma. Pirms lietus sezonas kliedzienu frekvence pieaug. Riesta laikā tēviņi kļūst īpaši skaļi, piesakot savu teritoriju. Šajā laikā tēviņi var sakliegties viens ar otru visu nakti. Briesmu gadījumos kliedz abi dzimumi. Džungļos dzirdamie kliedzieni ļoti bieži norāda par tīģera klātbūtni un pēc tā, no kurienes atskan kliedzieni, var noteikt plēsēja pārvietošanās trajektoriju. Kopumā izšķir 7 dažādus kliedzienu veidus, no kuriem 6 ir briesmu brīdinājumu kliedzieni.

Uzvedība
Indijas pāvi pamatā ir vientuļnieki un tiem raksturīgs izolēts dzīves veids. Riesta laikā tēviņi nostiprina katrs savu teritoriju, bet mātītes tiem pievienojas, izveidojot nelielus barus — harēmus. Katram pieaugušam tēviņam ir līdz 6 mātītēm. Kad beidzas vairošanās sezona, mātītes pamet tēviņu un vai nu kļūst par nosacītām vientuļniecēm (ar tām kopā paliek jaunie putni), vai uzturas nelielos baros, kuros ir 2—3 pieaugušas mātītes. Reizēm arī tēviņi veido nelielas grupas. Indijas pāvi ir ļoti uzmanīgi un aizdomīgi pret visu svešo. Putns nepārtraukti uzmana savu apkārtni, cenšoties laicīgi pamanīt ienaidniekus. Atšķirībā no citām pāvu sugām, Indijas pāvu mazāk ietekmē cilvēka tuvums, līdz ar to tas ir vieglāk audzējams arī nebrīvē.

Indijas pāvs ir aktīvs dienas gaišajās stundās. Rīta agrumā to var novērot atklātās vietās, meklējot barību, bet dienas vidus karstumā tas slēpjas ēnā. Indijas pāvus dienas laikā var novērot arī smilšu vannās, tīrot savas spalvas. Vakaros, kad iestājas krēsla, tas dodas padzerties ūdeni. Briesmu gadījumā Indijas pāvs glābjas skrienot, ļoti reti lidojot.

Nakts mieru tas meklē, uzlidojot koku galotnēs, turklāt Indijas pāvi nakšņo samērā lielās grupās. Vispirms tas lidojumā aizsniedz zemākos zarus, bet pēc tam pārlido uz arvien augstākiem un augstākiem zariem līdz sasniedz drošu augstumu. Nakšņošanai Indijas pāvs var izvēlēties arī vertikālas klintis, augstākas ēkas un, piemēram, kolonnas. Īsi pirms iemigšanas pāvi savstarpēji sasaucas. Izmantojot šo ieradumu pāviem savstarpēji sakliegties pirms iemigšanas, zinātnieki spēj atrast nakšņošanas vietas un veikt pētījumus. Nakšņojošo baru struktūra nav līdz galam izprasta. Reizēm vienā kokā var novērot baru, kurā ir 170—210 tēviņi un apmēram 100 mātītes, bet citreiz 47 tēviņi uz 100 mātītēm.
lv.wikipedia.org