0
info@redzet.eu

Dažādi » Dažādi

Gleznas Līvu laukumāJūrkalnes stāvkrasta skatu laukums
Lasīt aprakstu
Enkuri Daugavas muzejā, Enkurs, Daugavas muzejs

Enkuri Daugavas muzejā

Kods: V-236-13
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2013. gada 09. jūnijā
S 2000 x 1334 px
3.89 MB
M 3000 x 2000 px
25.4 x 16.93 cm / 300 dpi
L 3103 x 2069 px
26.27 x 17.52 cm / 300 dpi
8.76 MB
REDZĒT licence
Bezmaksas komerciālai lietošanai
Saņem ATLAIDI iegādājoties vairākus foto uzreiz.
Raksti ATLAIDE un izvēlēto FOTO KODUS uz info@redzet.eu
Ja vēlaties atbalstīt portālu www.redzet.eu
ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai

Enkurs ir  Ierīce ūdens transportlīdzekļu nostiprināšanai brīvā ūdenī.

Enkurs ir daļa no enkura ierīces. Tas ir kā saite enkurķēdei ar grunti, tā nodrošinot kuģa stāvēšanu uz enkura, kā arī tā atdošanu un pacelšanu. Enkuru masa un to daudzums atkarīgs no kuģa tipa, garuma, platuma, borta augstuma un tā kuģošanas rajona, un to nosaka Kuģu klasifikācijas un uzraudzības (Reģistra) inspekcija. Jūras kuģi apgādāti ar diviem darba un vienu rezerves enkuru, kuriem ir vienāda masa un tips, kā arī ar vairākiem palīgenkuriem (darba enkura masa no 0,3 līdz 7 t). Lielākais no palīgenkuriem ir stopenkurs, kura masa veido trešdaļu no darba enkura masas.

Darba enkurus izmanto, lai noliktu kuģi uz enkura, bet palīgenkurus - lai noņemtu kuģi no sēkļa vai lai kopā ar darba enkuriem noturētu kuģi noteiktā stāvoklī pret vēju, piemēram, kravas operācijās reidā, lai samazinātu viļņošanos vienā borta pusē.

Kuģim aizliegts iziet jūrā, ja enkurklīzēs trūkst kaut viena darba enkura.

Ir dažādu veidu kuģu enkuri, no kuriem izplatītākie ir admiralitātes, Holla, Matrosova u.c. Enkuram jāatbilst noteiktām prasībām: 1) jābūt iespējamam to ātri atdot un ērti nostiprināt pārgājienam; 2) tam jāpiemīt lielam turētājspēkam pie mazas masas; 3) tam ātri jāierokas gruntī un viegli no tās jāatbrīvojas.
lv.wikipedia.org

Enkuru tipi

Admiralitātes tipa enkuri (Admiralty anchor)
Admiralitātes enkurs tika plaši pielietots buriniekiem. Tipa nosaukumu enkurs iemantoja stipri vēlāk, nekā formu. šāda klasiska forma enkuram piemita daudz senākā pagātnē, tikai katrs kalējs to izgatavoja kā prata, riskējot ar kuģa drošību.

Kopš Admiralitātes komiteja Anglijā apstiprināja enkura visoptimālākās formas un proporcijas, pasaules enkuru ražošanā sākās to formu unifikācija. Dažādās valstīs izgatavotie enkuri kļuva ļoti līdzīgi cits citam. Līdz 19.gs. 60.gadiem, kad admiralitātes tipa enkurs vēl nebija plaši izplatīts, pēc enkura formas varēja noteikt valsti, kurā tas izgatavots. Tā Admiralitātes komitejas pārbaudītais un tai laikā par drošāko atzītais enkurs ieviesās ar nosaukumu - "admiralitātes tipa" enkurs, kura turētājspēks ir četras līdz astoņas reizes lielāks par paša masu.

Mūsdienās admiralitātes enkurus vēl izmanto dažiem buriniekiem, vai ari kā rezerves enkurus mazāka izmēra peldlīdzekļiem.


Holla enkurs (Hall anchor)
Īpaši nozīmīgs periods enkuru attīstības vēsturē ir 19.gs. pēdējās desmitgades. Šajā laikā kuģu būvētāji pilnībā atteicās no admiralitātes tipa enkuru izmantošanas, lai gan pēdējie joprojām tika izmantoti uz buru kuģiem.

Jūrniekus vairs neapmierināja enkuri ar šķērsi, kas stipri apgrūtināja tā izmantošanu un novietošanu, tie nebija piemēroti ievietošanai klīzē - speciālā atverē kuģa korpusa priekšpusē, tādēļ radās virkne jaunu enkura konstrukciju, kas bija pielāgotas šim mērķim.

1885. gadā Anglijas Admiralitāte veica izmēģinājumus Iabākā enkura noteikšanai, par kādu tika atzīts bijušā kapteiņa un firmas ,,Viljams Džesons un dēli" vadītāja Holla izgudrotais lietais enkurs, kurš pārspēja pārējos noenkurošanas ātruma ziņā. Šis enkurs bija salīdzinoši vienkāršs, bet viegli izjaucams un izturīgs, turklāt divreiz lētāks par kaltajiem bezšķērsu enkuriem. Pirmie Holla enkuri tika izgatavoti 1888. gadā Šefildā. Jau 1891 . gadā Holla enkurs ieguva plašu starptautisku ievērību, tam kļūstot par vispāratzītu enkura standartu. Šodien Holla tipa enkurs uzskatāms par klasiku, lai gan jūrniecībā pats minētā enkura tips mūsdienās ir diezgan novecojis.

Špekenkurs (Spek anchor)
1950. gadā holandiešu inženieris Špeksneiders novērsa līdzšinējo Holla tipa enkuru nepilnību, pārnesot enkura priekšpuses smaguma centru uz tā griešanās asi. Pirms tam šā enkura smaguma centrs atradās virs griešanās ass, kas apgrūtināja enkura ragu pagriešanu pretējā virziena, ja tie enkuru paceļot bija pavērsti pret kuģa bortu. Turpretī jaunā tipa enkuram ķepu smailēm viegli pieskaroties kuģa bortam tā līdzsvarotā priekšdaļa pagriežas un ķepas ātri atvirzās no borta. Enkura kārbas atbalstplakne izvietota tālāk no griešanās ass nekā Holla enkura lāpstveida pielējumi, kā rezultātā ķepas tiek labāk ievirzītas gruntī. Divas ribveida vadulas, virzoties no ķepu galiem līdz kārbas atbalstplaknei, nodrošina enkura ērtāku ievietošanu klīzē, novērš tā ieķīlēšanos un pastiprina priekšējās daļas un ķepu izturību. Jaunais enkurs pārspēja Holla enkuru kā pacelšanas un novietošanas ērtuma, tā arī noturības spēka ziņā. To oficiāli nosauca par “Špek-enkuru" un plaši izmanto uz Holandē būvētājiem kuģiem.

Bauersa tipa enkuri (Byers anchor)
Vienlaikus ar Holla tipa enkuriem kopš 20.gs.20. gadiem pazīstami un samērā plaši izplatīti t.s. angļu Baijersa (1923.g.) tipa enkuri ar paaugstinātu noturības spēju, kas jūrnieku vidū kļuva īpaši populāri, ar šāda tipa enkuriem tika apgādāts katrs trešais vai ceturtais tirdzniecības kuģis. Šā enkura lietajai kārbai ar ķepām nav liela izmēra taisnleņķī uz ārpusi izvirzītu satveru, un tā nogāzes ļauj enkuram stabilāk iedziļināties gruntī. Turklāt ķepas ietverošās apmales piešķir Baijersa tipa enkuram pietiekamu izturību, kura nepieciešama tam nokrītot uz akmeņainas grunts.

Pul enkurs (Pool anchor tupe TW)
Holandē 1962. gadā patentētais enkurs ieguvis nosaukumu “Pool”. Jebkāda veida gruntij šā enkura noturības spēja par 30-50% pārsniedz Holla tipa enkura noturības spēku. Šāda nosaukuma N tipa enkuriem raksturīgā īpatnība ir ķepas, kas sametinātas no biezām loksnēm ar tukšu vidu. Šo enkuru atzina gandrīz visas jūrniecības organizācijas un tas pārliecinoši sāka konkurēt ar Holla tipa enkuriem. Enkuram raksturīga paaugstināta noturības spēja ar samazinātu paša svaru, piemērots mazāka izmēra peldošiem līdzekļiem. TW tipam atšķirība no N tipa ir tā ķepām, kas veidotas no plakanām tērauda plātnēm.

Heisa tipa enkuri (Heuss)
Heisa tipa enkurs patentēts francijā. Enkurs paredzēts mazāka izmēra kuģiem, un tā priekšrocība ir ievērojami samazinātais svars un lielāka noturības spēja, salīdzinot ar Holla tipa enkuru. Šāda tipa enkuri zināmi kopš 20.gs 2. puses.

Veie tipa enkurs
Enkurs patentēts Francijā. Vizuāli tas atgādina Baijersa tipa enkurus. Šis enkurs paredzēts kā kuģu rezerves enkurs. Šādas un līdzīgas konstrukcijas enkuri popularitāti guva 20.gs 2. pusē.

AC-14
Sakarā ar kuģniecības intensitātes pieaugumu 20.gs., radās nepieciešamība nodrošināt kuģu stāvēšanu nelabvēlīgos hidrometeoroloģiskos un navigācijas apstākļos. Daudzās piejūras valstīs sākās apjomīgi zinātniski pētījumi un izmēģinājumi, lai radītu enkurus, kuru noturības spēja pārsniegtu Holla tipa enkuru noturības spēku. Nozīmīgus pētījumus šajā jomā 20.gs. 50. gados sāka arī Lielbritānijas Admiralitāte, kā rezultātā radīja enkura konstrukciju, kuru nosauca par AC-11 un AC-14. Šī tipa enkuru noturības spēks ir 13-17,5 tūkstoši kg uz 1 tūkstoti savas masas. 1960. gadā tās tika atzītas par standartu jaunbūvējamajiem Lielbritānijas karaliskās flotes kuģiem (ASS – Admiralty Stockles Standart tipa standarta enkuru vietā) un 1964. gadā apstiprinātas Loida Reģistrā.

Lielākie no AC-14 tipa enkuriem tiek atzīmēti kā HHP (High Holding Power Stockless Anchor) un tie paredzēti tankeriem u.c. lielizmēra kuģiem. Lielākie šī tipa enkuri pasaulē tiek ražoti līdz pat 25 t.

Matrosova enkurs
Enkurs ir ar divām pagriežamām, platām ķepām, kuras izvietotas tuvu viena otrai, tāpēc enkura turētājspēks, salīdzinot ar tā masu, palielinās 10 līdz 20 reizes. Turētājspēks atkarīgs no grunts. Šo enkuru izgudroja 1944. g. krievu inženieris Matrosovs un šobrīd tas ir izplatīts uz upju un nelieliem jūras kuģiem, jo tā lielais turētājspēks ļauj samazināt tā masu un izgatavot enkuru metinot. Lai nodrošinātu enkura apgāšanos ķepu lejas daļā ir štoks ar flančiem.


Ledus enkurs
Lai noturētu kuģi pie ledus, izmanto ledus enkuru, kuram ir viens rags. Enkura svars ļauj to pārnest pa ledu ar rokām.

Enkuri Daugavas muzejā

Kods: V-236-13
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2013. gada 09. jūnijā
S 2000 x 1334 px
3.89 MB
M 3000 x 2000 px
25.4 x 16.93 cm / 300 dpi
L 3103 x 2069 px
26.27 x 17.52 cm / 300 dpi
8.76 MB
REDZĒT licence
Bezmaksas komerciālai lietošanai
Saņem ATLAIDI iegādājoties vairākus foto uzreiz.
Raksti ATLAIDE un izvēlēto FOTO KODUS uz info@redzet.eu
Ja vēlaties atbalstīt portālu www.redzet.eu
ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai
Šī vietne izmanto sīkdatnes lai uzlabotu vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās darbību un funkcionalitāti.
Sapratu
Priecājamies dalīties ar savām fotogrāfijām!
Jūs tās varat lietot brīvi, saskaņā ar savām vēlmēm un vajadzībām.

Turpināt lejuplādēt

Ja izmantosiet fotogrāfijas komerciālos nolūkos, lūdzam atbalstīt portālu www.redzet.eu ar savu brīvprātīgo ziedojumu:
PayPal:
vai
Bankas pārskaitījums:
Aija Pastare
Konts: LV13HABA0551043352866