Embūte bijusi sena kuršu apdzīvota un sakrāla vieta. 1243. gadā tā pirmo reizi minētā “Atskaņu hronikā”. Vietvārdam Embūte vairāki skaidrojumi: somugru valodās – “Mātes pods”, vieta, kur pēc leduslaikmeta bijis patvērums visai dzīvai radībai, jo Embūtes ieleja atgādina lielu trauku; embotiņi – mežrozītes, meža ķiploki, saulrieteņi.

Embūtes ielejas diametrs aptuveni 4 kilometri, ielejas dibens aptuveni 100 metri virs jūras līmeņa, no visām pusēm vairākus desmitus augsti pauguri. Plūst Lankas un Dzeldas upītes, strauti un avoti. Senlejā atrodas vairāki kultūrvēsturiskie pieminekļi: Embūtes kuršu pilskalns, augstākais Kurzemē, saukts arī par Induļa kalnu; Joda leja – laukums, kur atradusies kuršu senpilsēta; Joda dambis – aptuveni 100 metrus garš, 2 metrus augsts, 6 metrus plats zemes uzbērums; Embūtes viduslaiku pils celta kā mūra bīskapa pils ap 1265. gadu, saukta arī Bruņinieku pils, nodedzināta 1918. gadā; Embūtes baznīca, iesvētīta 1684. gadā, nopostīta Otrā pasaules kara beigās.

Zīmes izgatavota 20. gadsimta 80. gados. Daļa no zīmēm nav saglabājušās līdz mūsdienām, citas ļoti sliktā stāvoklī.
www.zudusilatvija.lv