0
info@redzet.eu

Pilsēta » Pilsēta » Pilsēta

Pazemes pāreja OgrēPuķu podi ar ziediem Ikšķilē
Lasīt aprakstu
Dekoratīvi veidota betona apmale, Ogre (pilsēta)

Dekoratīvi veidota betona apmale

Kods: V-1707-20
Fotogrāfijas autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2020. gada 3. jūlijā
PAR
BRĪVU
1000 x 667 px
72 dpi
318 KB
S 1748 x 1165 px
14.8 x 9.87 cm / 300 dpi
MB
M 3000 x 2000 px
25.4 x 16.93 cm / 300 dpi
L 6000 x 4000 px
50.8 x 33.87 cm / 300 dpi
18.8 MB
REDZĒT licence
Bezmaksas komerciālai lietošanai
Saņem ATLAIDI iegādājoties vairākus foto uzreiz.
Raksti ATLAIDE un izvēlēto FOTO KODUS uz info@redzet.eu
Ja vēlaties atbalstīt portālu www.redzet.eu
ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai
Ogre 
Pilsēta
 Valsts  Latvija
 Novads  Ogres novads
 Pilsētas tiesības  kopš 1928. gada
 Vēsturiskie nosaukumi  vācu: Oger
 Platība  13,6 km2
 Iedzīvotāji (01.01.2016.)  25 380
 Iedzīvotāju blīvums  1 866,2/km²
 Pasta indeksi   LV-50(01-03)
 Tālruņu kods (+371) 650
 Mājaslapa  www.ogresnovads.lv

Ogre

Ogre ir pilsēta Latvijā, Ogres novada administratīvais centrs. Pilsēta izvietojusies Daugavas labajā krastā 36 km no Rīgas pie Ogres upes ietekas. Pilsētas platība ir 13,6 km2. 2016. gada 1. janvārī bija 25 380 iedzīvotāji. 65% Ogres iedzīvotāju ir latvieši, 25% ir krievi, 4,2% baltkrievi, 1,9% ukraiņi un 1,8% — poļi.

Pilsētas tiesības kopš 1928. gada.
Pilsētas platība 13.58 km2
Iedzīvotāji pilsētā 25 380 (2016. gads, www.ogresnovads.lv )
Attālums no Rīgas 37 km (autoceļš A6).
Dzelzceļa stacija Jaunogre 33 km, Ogre 34,5 km, Pārogre 35.7 km no Rīgas (līnijā Rīga- Aizkraukle).
 
Ogre atrodas pie Ogres upes ietekas Daugavā, teritorija gar Daugavu sniedzas pa 2.5 km uz augšu un leju no Ogres ietekas, kā arī 4.5 km gar Ogres upi augšup ietekas. Robežojas ar Ikšķiles lauku teritoriju rietumos un ziemeļos līdz Turkalnes ceļam, ar Ogresgala pagastu ziemeļaustrumos un austrumos. Viņpus Daugavas uz dienvidiem atrodas Ķeguma lauku teritorija.

Daba un iedzīvotāji
Rīgas apkārtnes vienmuļajā dabas vidē Ogres ielejās krāšņumu un Zilo kalnu mežus pamanīja bagātie Rīgas pilsoņi drīz pēc dzelzceļa izbūves, Zilais kalns (52.4 m vjl., relatīvais augstums 27 m) būtībā ir galos norobežots valnis- pilskalns, Ogres Kangaru vidusdaļa. Nogāzes stāvas, no augšas tālu pārredzama Jaunogre. Pilsētā starp rajona padomi un Ogres 1. vidusskolu atrodas Vilku kalni (Skolas kalnā 43 m vjl.). Gar Turkalnes ielu pilsētas Z daļā stiepjas Sērķīšu kalni.

Ogres Kangaru osa turpinājumā aiz Ogres upes atrodas Grantskalni ar Bākas kalnu (56.4 m) sākumā, TV torni Pārogres vidū un Urgas kalnu galā. Šeit biezas grants nogulas, daudzās vietās izmantoti karjeri. Arī nākamajā Kangaru valnī – Lazdukalnos lielā mērā norakts ievērojamies pilskalns Ķentes kalns, kas bijis pats augstākais (69 m vjl.). Dabiskais reljefs nolīdzināts arī pilsētā – Mālkalnē, gar dzelzceļu (Saules kalns Jaunogrē, Slotiņkalns).

Ogres upē, tai šķērsojot Ogres Kangarus, bija gari krāčaini posmi un devona dolomītos iegrauzti stāvi krasti. Pēdējos 14 km pirms ietekas tās kritums bija 1.5 m/km. Rīgas HES ūdens krātuvē pie Ogres līmenis pacelts gandrīz pat 7 m, uzplūdinot plašu līci Ogres ietekā un nolīdzinot upes kritumu līdz līkumam pie baznīcas, 2 km augšup Daugavpils šosejas tilta. Šajā līkumā 1995. gados palos dambis tika pārrauts, applūda zemais  ģimeņu māju rajons ap Norupītes ieteku. Dambji aizsargā pilsētu arī no ūdenskrātuves  puses un piesaista krastam prāvo Ogres salu, ko agrāk atdalīja Ogres iztekas atzars.

Ogres apbūve atrodas uz Lejasdaugavas senlejas terasēm. Ogres Kangari veido Viduslatvijas nolaidenuma malu. Reljefs un ūdensnecaurlaidīgie slāņi veicinājuši kūrortam labvēlīgu klimatu un sausu mežu veidošanos.

Ogre kā kūrorts un Rīgas aglomerācijai tuva pilsēta vienmēr bijusi pakļauta iedzīvotāju skaita sezonas svārstībām un diennakts svārstmigrācijai. Patstāvīgais iedzīvotāju skaits parasti mazāks par klātesošo cilvēku skitu. Ogres iedzīvotāju skaits mainījies ļoti būtiski, un Ogre atrodas Latvijas lielāko pilsētu pirmajā desmitā.

Ogres trikotāžas kombinātam vervējot strādniekus, 70. gados ieplūda daudz jaunu, darbspējīgu cilvēku, veidojās arī liels sieviešu pārsvars iedzīvotāju sastāvā, 2/3 iedzīvotāju dzīvo daudzstāvu apbūves rajonā Jaunogrē.
www.visitogre.lv

Vēsture
Senās Līvzemes sastāvā

Ogres apkaime ir bijusi apdzīvota jau pirms 3—5 tūkstošiem gadu; tas konstatēts pēc izrakumos atrastajiem akmens cirvjiem, keramikas lauskām u.c. priekšmetiem. Rakstiski Ogres apkaime pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikas 1206. gada līvu-vāciešu militārā konflikta aprakstā. Pie Ogres ir bijis viens no Daugavas lībiešu politiskajiem centriem, kur pulcējušies lībiešu vadoņi, apspriežot kopējās kara gaitas. Tajā starp aprakstītajām seno laiku apdzīvotajām vietām minēta arī vieta, domājams, pils pie Ogres upes. Domājams, ka tās atrašanās vieta līdz 9. gadsimtam ir bijusi Ķentes kalnā. Otra senvēsturiska vieta ir Ogres Zilajos kalnos, kur arī senos laikos varētu būt atradusies lībiešu apmetne. Lībieši šajā apkaimē dzīvojuši jaukti ar latgaļiem.

Rīgas arhibīskapijas, Zviedrijas un Krievijas sastāvā
13. — 14. gs. Ogre kopā ar Ikšķiles novadu piederēja Rīgas virsbīskapam. Livonijas kara laikā novads tika izpostīts un izlaupīts. 1630. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs pēc Vidzemes iekarošanas dāvāja plašo Ikšķiles novadu un Ogres apkaimi Rīgai. Ap 1850. gadu Ogres pilsētas vietā bijušas Enīšu, Svelmju, Šķīparu un Tūtes saimniecības, kas piederēja Ikšķiles muižai. Satiksmi starp Rīgu un Ogri šajā laikā nodrošināja zirgu pasts.

Stāvoklis būtiski mainījās pēc 1861. gada 12. septembra, kad tika atklāta Rīgas—Dinaburgas dzelzceļa līnija. Rīdzinieki steidzās izmantot dzelzceļu, lai dotos ekskursijās uz skaistākajām Latvijas vietām šajā virzienā, tādām kā Ogri, Koknesi un citām. Ogre ieguva tik lielu piekrišanu, ka Rīgas—Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība to faktiski pārvērta par izpriecu vietu. Šim nolūkam sabiedrība no Rīgas pilsētas noīrēja divas pūrvietas meža, lai ierīkotu celiņus, uzceltu restorānu un vairākus paviljonus. Jauno izpriecu vietu svinīgi atklāja 1862. gada maijā. Taču par Ogres dibināšanas gadu uzskata 1874. gadu, kad Rīgas pilsēta Ogres apkaimē sāka iznomāt privātpersonām pirmos gruntsgabalus vasarnīcu celšanai. Kopš 1875. gada Ogrē sākās intensīva vasarnīcu celtniecība; to skaits līdz 1. pasaules karam sasniedza trīs simtus.

Revolūciju un karu laikā
Ogrei negāja secen 1905.—1907. gada soda ekspedīcijas, kad asiņaini izrēķinājās ar 1905. gada revolūcijas aktīvistiem. Nošauto revolucionāru vidū bija arī sociāldemokrāti Fricis Dzelszgalvis, Artūrs Piegāzs u.c. Revolūcijas laikā Ogrē darbojās nelegāls sociāldemokrātu pulciņš, kas savā darbībā aptvēra arī Ikšķili, Turkalni un Tīnūžus. 1. pasaules kara laikā Ogre no 1915. gada līdz 1917. gadam atradās tiešā frontes tuvumā. Ogres salā bija ierakumi, artilērijas šāviņi gandrīz pilnīgi iznīcināja Ogres apbūvi. Pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji bija aizklīduši bēgļu gaitās. 1918. gada 2. janvārī vāciešus padzina Sarkanā armija, kuras sastāvā bija arī Latviešu strēlnieku pulks. Komunisti nodibināja padomju varu, taču tā noturējās tikai līdz maijam. Pēc šiem juku laikiem svarīgs notikums bija Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas Republikas sastāvā
Beidzoties 1. pasaules karam un nodibinoties Latvijas valstij, Ogrē sāka atjaunoties saimnieciskā dzīve. 1920. gadā pilsētā bija ap 600 iedzīvotāju, un atšķirībā no pirmskara perioda līdztekus vasarnīcām tika celtas arī mājas pastāvīgai dzīvošanai. 1920. gadā Ogre ieguva miesta tiesības, t.i. savu pašvaldību, bet 1928. gada 25. februārī Ogrei tika piešķirtas pilsētas tiesības. Visus šos gadus atpūtnieku piesaistīšanas jomā spēcīgs konkurents Ogrei bija Jūrmala, kas vēlāk Ogri tomēr izkonkurēja savas smilšainās pludmales un mazāko postījumu dēļ. 1930. gadā Ogrē dzīvoja jau 1300 iedzīvotāju. Liela daļa no tiem bija mājkalpotāji, dārznieki un apkopēji mājsaimnieku ģimenēs. Ogres teritorija, kas aptvēra Vecā parka rajonu un Pārogri, kļuva par šauru, tāpēc 1927. gadā Ogrei tika pievienota Mālkalne (vēlāk tur izveidojās Jaunogre). 1929. gadā pilsētai tika pievienota Grebsala jeb Jaunais parks un 1932. gadā, paplašinot pilsētas teritoriju R virzienā — Grīvas muižas rajons. Uz pilsētas statusa iegūšanas laiku (1928. gadā) Ogrē bija izveidojušies vairāki rūpnieciska rakstura uzņēmumi — to vidū J. Stārķa kokzāģētava Jaunogrē un Kalniņa kokzāģētava Pārogrē. No citiem uzņēmumiem minama E. Liepas papesfabrika, E. Zonnera ūdensdzirnavas Grebsalā un Ciņa cementa cauruļu un stabu lietuve Vecā parka rajonā. Šajā laikā Ogrē bija arī 26 dažādas pārtikas un rūpniecības preču tirgotavas, 4 apavu darbnīcas, 6 drēbnieku un 4 kalēju darbnīcas, 2 dārzniecības, 5 viesnīcas (pansijas), 2 restorāni, 2 tējnīcas; darbojās vairāk nekā 10 dažādas biedrības. Un tas viss nelielajam iedzīvotāju skaitam — 1300 pastāvīgo iedzīvotāju ziemā un apmēram 5000—10000 iedzīvotāju vasarā.

Līdz 1940. gadam starp līdzīgiem Latvijas kūrortiem (Sigulda, Saulkrasti) Ogre bija izvirzījusies vadošajā vietā pēc kūrorta apmeklētāju skaita. Taču šajā jomā tā stipri atpalika no Jūrmalas, kurai bija vēl izdevīgāki satiksmes apstākļi ar Rīgu.

PSRS sastāvā
Pēc Latvijas aneksijas un iekļaušanas PSRS sastāvā Ogrē notika krasas pārmaiņas. Tika nacionalizēti visi restorāni, viesnīcas, pansijas, sanatorijas, tirdzniecības uzņēmumi u.c. To vietā pēc PSRS parauga sāka veidot centralizētas padomju tirdzniecības, rūpniecības u.c. organizācijas. Uz laiku šos procesus pārtrauca Otrais pasaules karš. Kara laikā Ogres pilsēta cieta samērā maz. Saspridzināts tika dzelzceļa tilts, dzirnavas un daži rūpniecības uzņēmumi. 1944. gada 9. oktobrī, padzenot vāciešus, pilsētā ienāca Sarkanā armija. Straujā uzbrukuma dēļ vācieši nepaspēja savas aizsardzības pozīcijas nostiprināt, tādēļ viņu pretošanās spējas bija ļoti vājas. No pilsētas vāciešus padzina 1. Baltijas frontes 10. armija, kā arī 48. gvardes un 308. latviešu strēlnieku divīzija. Pēc kara sākās Ogres pilsētas "pārveidošana" atbilstoši impēriskajai padomju sabiedriskajai iekārtai. 1947. gadā Ogre kļuva par apriņķa centru (1950. gadā Ogres apriņķi pārdēvēja par Ogres rajonu, un Ogre kļuva par administratīvā rajona centru). 60. un 70. gados Ogrē tika uzcelts trikotāžas kombināts. Līdz ar šā rūpniecības giganta uzcelšanu Ogre zaudēja kūrortpilsētas nozīmi, kļūdama par parastu, disbalansētu rūpniecības centru ar lielajam iedzīvotāju skaitam neatbilstošu, vāju infrastruktūru (apkalpes sfēru). Attīstoties privātiniciatīvai un tirgus ekonomikai, stāvoklis šajā jomā uzlabojas.
lv.wikipedia.org


Daba
Kristāliskais pamatklintājs sastāv no dažādiem granītiem un gneisiem un atrodas 950—1000 m dziļumā, un to šķērso dažāda dziļuma tektoniskie lūzumi, kas it kā monolīto pamatklintāja masīvu sadala dažāda lieluma blokos. Atšķirībā no litosfēras lūzumiem kalnu rajonos šie lūzumi nav tik dziļi, kas kopumā piešķir platformas apgabaliem salīdzinošu stabilitāti.

Virs kristāliskā pamatklintāja nāk pamatiežu stāvs, kura biezums Ogres apkaimē ir 930 — 995 m. No tiem Ogres upes krastos atsedzas tikai virsējie devona vecuma pamatieži — dolomīti un dolomītmerģeļi. Tie radušies simtiem miljonu gadu ilgā laika periodā, kad daudzkārt tagadējā Ogres teritorijā valdījuši jūru apstākļi un norisinājušies iežu daļiņu sacementēšanās procesi, kurus vēlāk veicināja arī virsējo slāņu spiediens. Vietām tekošais ūdens dolomītos izskalojis iedobumus (kavernas), kuros izveidojušies kalcīta kristālu sakopojumi, t.s. drūzas.

Virs pamatiežiem atrodas kvartāra nogulumiežu sega, ko atstājis pēdējais apledojums. Nogulumiežu segas biezums mainās 5—70 m robežās. Visbiezākie nogulumiežu slāņi ir zem pauguriem, turpretī upju krastos to biezums sasniedz tikai dažus metrus. Nogulumiežus veido grants, smilts, oļi, mazāk māls. Zilajos kalnos vairāk izplatīta smilts, bet Pārogrē — grants. Pēc kara tika veikta intensīva grants ieguve, palikuši nerekultivēti karjeri. Pilsētas teritorijas reljefs vietām ir stipri paugurains. Tas izskaidrojams ar pēdējā apledojuma kušanas ūdeņu darbību, kas tagadējās pilsētas teritorijā bijusi ļoti spēcīga. No Ikšķiles līdz Ķegumam cauri Ogrei DA virzienā stiepjas garu vaļņveida pauguru virkne — Ogres Kangari. Ģeomorfoloģiski šādus paugurus sauc par osiem.

Ogres Kangari ir 20 km gara osu virkne, kas 3—4 km garumā ietilpst pilsētas teritorijā; vietām tai ir nelieli atzarojumi. Šī vaļņveida pauguru grēda apgrūtina virszemes ūdeņu noteci uz Daugavu, veicinot apkārtnes pārpurvošanos uz Z no grēdas, sevišķi Pārogrē pie Lazdu kalniem. Liela daļa Ogres teritorijas atrodas Daugavas virspalu terasēs, kuru platums sasniedz 1500 m. Daugavas paliene ir vāji izteikta, un to tāpat kā terases klāj 1,5 — 3 m biezs smilšu slānis, zem kura atrodas dolomīta pamatieži. Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pauguriem vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi. Jaunogrē stiepjas Zilie kalni, kuru augstākie pauguri ir Skolas kalns un Viršu kalns; pilsētas centrā atrodas Vilku kalni, kuru augstākie pauguri ir Skolas jeb Krēģera kalns un Mīlestības kalns; gar Turkalnes ielu stiepjas Sērķīšu (Zaķu) kalni. Pārogrē ir Grants kalni, kuru augstākie pauguri ir Bākas kalns un Kazaku kalns, tālāk stiepjas Lazdu kalni ar slaveno Ķentes kalnu, kurš lielā mērā ir norakts. Pie Urgas upītes atrodas arī tāda paša nosaukuma kalns. Visos šajos kalnos ir ievērojami grants krājumi; tas rada saimniecisko un ekoloģisko interešu sadursmi. Par dabas aizsardzības pārkāpumiem un bezsaimnieciskumu liecina jau Pārogrē esošie karjeri un piesārņotā vide, sevišķi būvmateriālu rūpnīcas apkārtnē. Ir jāapbrīno dabas mīļotāja J. Špakovska uzņēmība, Lazdu kalnos ierīkojot dendroloģisko un atpūtas parku, attīrot daļu aizaugušās teritorijas un par saviem līdzekļiem to labiekārtojot.

Iekšējie ūdeņi
Ogres pilsēta atrodas Daugavas labajā krastā pie Ogres ietekas. Ogres upe ieplūst pilsētā ZA daļā un met vairākus līkumus. Pirms Rīgas ūdenskrātuves izveidošanas un ar to saistītās ūdenslīmeņa celšanās Daugavā Ogrei bija liels kritums pilsētas robežās. Upe tecēja strauji, krāčaini, efektu vēl vairāk pastiprināja straujās dolomīta kraujas. Ogres upe visai dziļi iegrauzusies pamatiežos, vietām tās gultnē ir daudz laukakmeņu, sevišķi vietā, kur Ogre šķērso Ogres Kangaru osu grēdu. Daudzviet upes gultne gludi „noklāta" ar līdzenām dolomīta plātnēm. Paceļot Daugavā ūdenslīmeni, Ogres lejtecē straumes ātrums kļuvis ļoti mazs — var uzskatīt, ka te ir stāvošs ūdens, kas siltās vasarās veicina aļģu masveida savairošanos un ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Bez Daugavas un Ogres cauri pilsētai tek arī vairākas nelielas upītes. Pārogrē gar dzelzceļu tek Urgas upīte; tai ir lēzena, pārpurvota gultne. Pilsētas ZA daļā gar Ogres kapiem tek Norupīte, bet mazā Lebiņa, kas kādreiz atdalīja Jaunogri no Ogres, tagad lielākoties plūst pa betona caurulēm zem Mālkalnes prospekta un tikai aiz pilsētas stadiona atkal „ierauga dienasgaismu". Pirms ietecēšanas nosprostotajā Ogres upes labajā attekā Lebiņa sadalās, veidodama krūmiem apaugušu salu, un pirms ietekas atkal savienojas. Iztīrot un gaumīgi apzaļumojot šo apkaimi, šeit varētu izveidot nelielu atpūtas un pastaigu vietu. Diemžēl vasarā Ogres aizdambētās attekas ūdens sanitārepidemioloģiskais stāvoklis ir neapmierinošs, jo stāvošajā ūdenī savairojas mikroorganismi. Vēsāks un tīrāks ūdens ir meža ielokā esošajā Mežezerā, kas faktiski ir mākslīgi veidota ūdenskrātuve (no tās iztek mazā Lebiņa). Gruntsūdeņi pilsētas teritorijā atrodas līdz 30 m dziļi. Sevišķi dziļi gruntsūdeņi ir zem pauguriem, savukārt osu ziemeļu nogāzu pakājēs tie vietām iznāk pat zemes virspusē, izraisot apkārtnes pārpurvošanos, sevišķi pilsētas ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā.

Augsnes
Pilsētā pārsvarā ir velēnu podzolētās augsnes, kas ir samērā auglīgas. Osu tuvumā lielās platībās ir pārpurvotas augsnes ar mazsadalījušos melnas nokrāsas zāļu kūdru. Savukārt paugurainās vietās augsnes cilmiezī dominē grants vai smilts ar nelielu māla daļiņu piejaukumu. Tas padara augsni irdenu, šāda augsne vāji aiztur mitrumu un organiskās vielas. Šo efektu vēl vairāk pastiprina skuju koku meži, kas "pieskābina" cauri skujkoku vainagiem iztecējušo lietus ūdeni. Šī ūdens reakcija ir vāji skāba (pH 6,5 — 6,9), taču pilnīgi pietiekama, lai veicinātu organisko vielu izskalošanas procesus no augsnes virsējiem slāņiem dziļākos slāņos. Līdz ar to zem 15 — 30 cm bieza trūdvielu jeb humusa slāņa atrodas ap 20 — 25 cm biezs izskalošanas jeb t.s. podzola slānis, kam seko tumšāks ieskalošanas horizonts. Tā biezums variē plašā amplitūdā, vietām pārsniedzot pat 1 m. Ieskalošanas horizonts pakāpeniski pāriet smilts vai grants cilmiezī, kura biezums zem pauguriem var sasniegt vairākus desmitus metru. Savukārt Daugavas ielejā cilmieža biezums var pat nesasniegt 1 metru. Zem cilmieža atrodas pamatieži — monolīti devona dolomīti. Līdz ar to, lai uzlabotu augsnes dabisko auglību, kas Ogrē ir visai zema (apmēram 25 balles no 60 iespējamām; Zemgalē augsnes dabiskā auglība vietām ir virs 50 ballēm), nepieciešamas regulāras ikgadējas organisko vielu papilddevas, sevišķi tas attiecas uz augsnēm paugurainēs. Vietām nepieciešama augsnes nosusināšana, kaļķošana vai virsmas pacelšana. Aktīvi jācīnās pret augsnes eroziju pauguraiņu nogāzēs, tās nostiprinot, arī terasējot, sausās vasarās mākslīgi pievadot ūdeni. Nedaudz auglīgākas augsnes ir Ogres upes lejtecē, grīvas apkaimē, kā arī Daugavas ielejā. Dabiskā auglība šeit ir ap 30 — 39 ballēm; tas izskaidrojams ar karbonātu klātbūtni dolomītu slāņa sekluma dēļ (dolomītos ir kalcija karbonāts — CaCO3 — tiesa gan, augiem grūti izmantojamā veidā), šeit atrodas arī senas kultūraugsnes, jo upju piekraste bijusi apdzīvota jau no seniem laikiem.

Augājs
Ogre ir viena no zaļākajām Latvijas pilsētām. Vairāk par pusi no pilsētas kopplatības klāj meži vai parki, nomales aizaugušas ar krūmiem un mazvērtīgiem kokiem. Galvenā koku suga pilsētā ir priede, kuras īpatsvars ir 37%, otra izplatītākā ir egle — 29%, bet bērzu īpatsvars sasniedz 20%. Pilsētas centrā aug daudz liepu — tās labi padodas veidošanai, apgriešanai. No citiem kokiem minamas kastaņas, papeles, kļavas, tūjas, ozoli, melnalkšņi, baltegles, apses. Viena no lielākajām apsēm pilsētā aug iepretim stacijas laukumam. Paugurainēs uz smilšainajiem cilmiežiem dominē priedes ar sīklapjiem meža zemākajos stāvos. Zemākās vietās izplatītas egles, zem kurām pamežs ir daudz vājāk attīstīts (sakarā ar sliktākajiem gaismas apstākļiem). Bērzi daudz vairāk izplatīti gar transporta ceļu malām, gar stigām, slapjās augstienēs. Pārogrē pamežā daudz lazdu. Ekoloģisko apstākļu pārmaiņu dēļ mazāk izturīgie skuju koki nokalst, atbrīvodami ekoloģisko nišu mazāk izvēlīgajiem lapu kokiem, sevišķi sīklapjiem. Īpaši tas attiecas uz pilsētas centru, kur katru gadu tiek izzāģētas bojā gājušās priedes, kas ir visjutīgākās pret negatīvajām apkārtējās vides pārmaiņām. No šādiem negatīviem faktoriem varētu minēt zemsedzes izmīņāšanu un lapu nogrābšanu, kas izraisa augsnes degradēšanos, noplicināšanos, eroziju. Nesaņemot pietiekamā daudzumā barības vielas, koki novājinās, samazinās to ikgadējais pieaugums, tie kļūst uzņēmīgi pret sēnēm, kaitēkļiem. Meža dabiska atjaunošanās Ogrē ir problemātiska. Pilnīgi zudušas spējas dabiskā ceļā atjaunoties priedēm, jo pamežs ir piesārņojies ar sīklapjiem, bet priedēm ir paaugstinātas prasības pret gaismu. Vietām pamežā „aizbēguši" augi no dārziem vai apstādījumiem — kapmirte, dažas spireju sugas, krūmrozes u.c.
lv.wikipedia.org

Dekoratīvi veidota betona apmale

Kods: V-1707-20
Fotogrāfijas autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2020. gada 3. jūlijā
PAR
BRĪVU
1000 x 667 px
72 dpi
318 KB
S 1748 x 1165 px
14.8 x 9.87 cm / 300 dpi
MB
M 3000 x 2000 px
25.4 x 16.93 cm / 300 dpi
L 6000 x 4000 px
50.8 x 33.87 cm / 300 dpi
18.8 MB
REDZĒT licence
Bezmaksas komerciālai lietošanai
Saņem ATLAIDI iegādājoties vairākus foto uzreiz.
Raksti ATLAIDE un izvēlēto FOTO KODUS uz info@redzet.eu
Ja vēlaties atbalstīt portālu www.redzet.eu
ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai
Šī vietne izmanto sīkdatnes lai uzlabotu vietnes lietošanas pieredzi un nodrošinātu tās darbību un funkcionalitāti.
Sapratu
Priecājamies dalīties ar savām fotogrāfijām!

Turpināt lejuplādēt

Ja vēlaties atbalstīt portālu ar savu brīvprātīgo ziedojumu tā attīstībai:
PayPal:
vai
Bankas pārskaitījums:
Aija Pastare
Konts: LV13HABA0551043352866